Riskējot, ka tikšu kvalificēts par vēsturnieku cunftes korporatīvo interešu aizstāvi, tomēr sākumā pateikšu dažus vispārējus apsvērumus, kas ir un kas nav vēsture, arī mūsdienu vēsture. Uz to provocē paši apcerējuma autori, kuri apjomīgā trešā sējuma ievadā ar zināmu patosu, pat izaicinājumu atkārto pirmā sējumā deklarēto: “Tā nav garlaicīgā oficiozā, “mācību grāmatu” vēsture, ko raksta varas apmīļotie un piejaucētie hronisti (..). Šī ir reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture – lai arī daudziem tā būs kā asaka rīklē”.

Apgāda Atēna izdotās Lato Lapsas, Sandra Metuzāla un Kristīnes Jančevskas Mūsu vēstures trīs sējumi aptver Latvijas nesenās pagātnes divus gadu desmitus. Jāteic, to iznākšana iezīmē (vai vismaz sola) jaunu pavērsienu vēstures zināšanu veidošanā Latvijā. Vispirms jau projekta īstenošanas temps – 2007. gadā iznāca pirmais sējums, bet 2009. gadā noslēdzošais – trešais sējums. Katras grāmatas apjoms – apmēram 500 lappušu, ko papildina fotoattēlu kolekcija. Uzskaitītais liecina – arī lieli projekti var tapt ātri, mūsdienīgā laikritmā – nav nepieciešami gadu desmiti, izvērtējot vai uzdrošinoties vērtēt pagātnes notikumus.