Pēdējās sezonas laikā teātra kritikā dažādu izrāžu sakarā lietots apzīmējums “katastrofa”. Tomēr negribētos piekrist, ka jel kāda no tām būtu “pēkšņs, liels posts”, drīzāk gan likumsakarība, kas uzrāda gan konkrētu mākslinieku, gan plašāku Latvijas teātra procesu vājās vietas. Izrāde Kazimirs un Karolīne, cik izdevies sekot līdzi, oficiāli par katastrofu nav dēvēta, tomēr skatītāju un ātri reaģējošās kritikas attieksme ir izteikti vēsa un noraidoša.
Kazimirā un Karolīnē mulsina tas, ka nevar saprast, vai uz skatuves notiekošais būtu kaut kādā veidā jāattiecina uz savu dzīvi (un vai pats Kairišs to attiecina uz savējo), vai arī no augstprātības ložas jāskatās uz “muļķīgās tautas” muļķīgajām izklaidēm un sāpītēm. Ja Kazimirs un Karolīne ir tautas luga, kas Kairišam ir tauta? Režisoram raksturīgi ieņemt opozīciju, tikai, vismaz man, nereti nav skaidrs – pret ko? Horvātam tautas lugas žanrs, tā reformēšana bija veids kā runāt par sava laika cilvēkiem, turpretī šobrīd, gandrīz astoņdesmit gadus pēc lugas sarakstīšanas, turklāt citā valstī, iestudējums būtu pelnījis konkrētāku vietu laikā un telpā. Tie ir visai abstrakti, taču neveido māksliniecisku vispārinājumu, bet drīzāk gan vairo idejisko nekonkrētību.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Pievienot favorītiem
Grāmatzīme
Sūtīt pa e-pastu
Skatīts: 93
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
