“Tas mirklis ir pienācis,” šie Bārbras Streizandes vārdi 7. marta vakarā iesāka jaunu lappusi kinematogrāfa vēsturē. Vienu no galvenajiem kinopasaules apbalvojumiem – ASV Kinoakadēmijas balvu Oskars par labāko režiju saņēma amerikāņu režiore Ketrīna Bigelova (Bigelow). Viņas veidotā filma Sapieris (The Hurt Locker, 2008) balvu pasniegšanas ceremonijā saņēma vēl piecas statuetes: kā labākā filma, skaņas režija un montāža, labākais ekrāna scenārijs.

Angļu-vācu performanču apvienības Gob Squad jaunākajā darbā Revolution Now! Berlīnes Volksbühne (sk. rakstu Ilgā pēc revolūcijas vācu teātrī, Kultūras Forums Nr. 8, 2010, 4. lpp.) ir šāda aina: kāda no grupas dalībniecēm iztēlojas, kā cilvēki, revolūcijas idejas aizrauti, pēkšņi pamet tuvējo lielveikalu un bariem nesas uz Rozas Luksemburgas laukumu, lai pievienotos teātrī notiekošajam revolūcijas mēģinājumam. Smaržu pudelītes veikalā tiek atstātas neapmaksātas pie kases, siers neiepakots, drēbes kabīnēs neuzlaikotas, pircēji steidzas uz izeju, viņiem pievienojas pārdevējas un apsargi, līdz lielveikals ir tukšs.

Bieži vien saprast šodien notiekošo mums var palīdzēt atskatīšanās pagātnē, norišu un tendenču salīdzināšana ar kādreizējām vērībām un uzņemtajiem darbības virzieniem. Velkot lielās līnijās, rādās, ka krīzes un politiskās neviendabības vilnis ir noskrējis un nu varam daudzmaz rāmi izsekot tā radītajām mazo viļņu atbalsīm; nu varam spriest, vai gaidāms jauns un vēl spēcīgāks cunami, kas Latvijas strādājošā vidusslāņa plānos nervus  atkal nostādīs miera stājā? Jeb varbūt notiks neticamais un savilkušās tūces atklās skatienam zilu debesjumu un apaļu, sildošu sauli?
Šajā visnotaļ tēlaini un aptuveni ieskicētajā sabiedriskās emocionālās domas kontekstā kā ļoti nepieciešama un interesanta izzīmējas režisores Ilonas Brūveres jaunā filma Versija Vera, kuru šobrīd demostrē kinoteātris K.Suns.

Pagājušā gada augustā apmēram 200 mākslinieku apvienība Tiesības uz pilsētu ieņēma jeb okupēja vairākas ēkas Hamburgas centrā. Vēsturiskas nozīmes ēkas, kurās kādreiz atradās ostas strādnieku un amatnieku mājvietas, dažas no retajām, kas Hamburgā pārcietušas karus un vēl saglabājušās. Ēkas gadiem stāvēja neapdzīvotas un neizmantotas, līdz nesen pilsēta tās pārdeva kādam Nīderlandes uzņēmumam, kas lielāko daļu bija paredzējis nojaukt, bet atlikušās pārbūvēt un ierīkot modernus birojus. Apvienība ēkas okupēja, protestējot pret konkrēto gadījumu, bet vienlaikus arī pret pilsētas politiku kopumā – centieniem padarīt pilsētas centrālo daļu arvien prestižāku un pilsētniekiem nepieejamāku.

Kristīgajā pasaulē šonedēļ iesācies Gavēņa jeb Ciešanu laiks. Neskaitot svētdienas, 40 dienu laikā kristieši līdzdzīvo tām Jēzus Kristus dienām, kuras viņš pavadīja tuksnesī, noslēdzot tās ar Lieldienām, Kristus nāves piemiņu un augšāmcelšanās slavēšanu.
Sakritībām nereti ir īpaša loma mūsu dzīvēs, un tieši par tādu varētu nosaukt Dzintras Gekas jaunākās dokumentālās filmas Agapitova un Izglābtie (2009, studija SB) noskatīšanos viņas un scenārista Ērika Lansa jubilejas vakarā, 11. februārī, kinoteātrī Rīga. Kā pēdējais no darbiem sērijā par mūsu izsūtītajiem tautiešiem Sibīrijā šī filma raisīja ļoti nopietnas pārdomas, kuru izklāsts diezin vai līdzināsies parastai kinodarba recenzijai. To neļauj filmā redzētais.

Valda Grēviņa komēdija Gaisa grābekļi (1932) ir visai pieticīgs dramaturģiskais materiāls, kas Dailes teātrī lielās līnijās (vai tieši sīkākās detaļās) iestudēts tomēr itin veiksmīgi. Izrādei ir sava īpaša stilistika, kas visveiksmīgāk izturēta vizuālajā, muzikālajā un horeogrāfiskajā aspektā, citos brīžiem iekrītot nekonkrētībā, arī pašdarbnieciskumā (šo terminu lietoju nevis amatieriskuma izpratnē, bet piemēroju gadījumiem, kad savā vaļā atstāti aktieri izvērš meistarības un interesantuma ziņā atšķirīgas kvalitātes individuālu profesionālu darbību, kas netiek sintezēta viengabalainā izrādē).