Pagājušā gada augustā apmēram 200 mākslinieku apvienība Tiesības uz pilsētu ieņēma jeb okupēja vairākas ēkas Hamburgas centrā. Vēsturiskas nozīmes ēkas, kurās kādreiz atradās ostas strādnieku un amatnieku mājvietas, dažas no retajām, kas Hamburgā pārcietušas karus un vēl saglabājušās. Ēkas gadiem stāvēja neapdzīvotas un neizmantotas, līdz nesen pilsēta tās pārdeva kādam Nīderlandes uzņēmumam, kas lielāko daļu bija paredzējis nojaukt, bet atlikušās pārbūvēt un ierīkot modernus birojus. Apvienība ēkas okupēja, protestējot pret konkrēto gadījumu, bet vienlaikus arī pret pilsētas politiku kopumā – centieniem padarīt pilsētas centrālo daļu arvien prestižāku un pilsētniekiem nepieejamāku.

Kristīgajā pasaulē šonedēļ iesācies Gavēņa jeb Ciešanu laiks. Neskaitot svētdienas, 40 dienu laikā kristieši līdzdzīvo tām Jēzus Kristus dienām, kuras viņš pavadīja tuksnesī, noslēdzot tās ar Lieldienām, Kristus nāves piemiņu un augšāmcelšanās slavēšanu.
Sakritībām nereti ir īpaša loma mūsu dzīvēs, un tieši par tādu varētu nosaukt Dzintras Gekas jaunākās dokumentālās filmas Agapitova un Izglābtie (2009, studija SB) noskatīšanos viņas un scenārista Ērika Lansa jubilejas vakarā, 11. februārī, kinoteātrī Rīga. Kā pēdējais no darbiem sērijā par mūsu izsūtītajiem tautiešiem Sibīrijā šī filma raisīja ļoti nopietnas pārdomas, kuru izklāsts diezin vai līdzināsies parastai kinodarba recenzijai. To neļauj filmā redzētais.

Valda Grēviņa komēdija Gaisa grābekļi (1932) ir visai pieticīgs dramaturģiskais materiāls, kas Dailes teātrī lielās līnijās (vai tieši sīkākās detaļās) iestudēts tomēr itin veiksmīgi. Izrādei ir sava īpaša stilistika, kas visveiksmīgāk izturēta vizuālajā, muzikālajā un horeogrāfiskajā aspektā, citos brīžiem iekrītot nekonkrētībā, arī pašdarbnieciskumā (šo terminu lietoju nevis amatieriskuma izpratnē, bet piemēroju gadījumiem, kad savā vaļā atstāti aktieri izvērš meistarības un interesantuma ziņā atšķirīgas kvalitātes individuālu profesionālu darbību, kas netiek sintezēta viengabalainā izrādē).

Laikā, kad Māte Daba ir pagriezusi pret mums sava vaiga bargo pusi, tā vien gribas atrast ko tādu, kas sasildītu un viestu cerību, ka mūsu apdzīvojamajā teritorijā eksistē arī vēl kāds cits gadalaiks bez ziemas. Laba iespēja, lai to veiktu, ir radošās apvienības Nomadi jaunā objektu teātra izrāde Vasaras sala, kuru demonstrē Ģetrūdes ielas Teātrī.

Jaunā izrāde Vīns un nezāles Valmieras teātrī pārliecina ar rūpīgu un atbildīgu darbu visos izrādes līmeņos. Jāatzīst, izvēle veidot iestudējumu pēc Sema Mendesa filmas Amerikāņu skaistums (1999) un Pola Tomasa Andersona Magnolija (1999) motīviem pirms izrādes noskatīšanās raisīja skepsi – šīs drāmas, pirms desmit gadiem pārsteidzošas un svaigas, tomēr ir izteikti amerikāniskas un šobrīd jau vairāk skatāmas kā gadsimtu un gadu tūkstošu mijas izjūtas izteicējas, kam vērtība ar katru gadu drīzāk zūd, ne pieaug. Līdztekus intonatīvi līdzīgajai Toda Solondza filmai Laime (1998) tās atmasko Amerikas mietpilsoņu noslēpumus un neirozes.