Šoreiz ne naudas izteiksmē, bet kā katru gadu, pagodināti ar mākslinieka Armanda Jēkabsona darināto sudraba statueti, 2. martā Latvijas Nacionālās operas namā nozīmīgāko valsts apbalvojumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu 2009 – saņēma laureāti septiņās nominācijās.
Īpašo apbalvojumu – Latvijas mūzikas balvu par mūža ieguldījumu – saņēma pianiste, koncertmeistare Inta Villeruša. Mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža speciāli balvas pasniegšanas ceremonijai sagatavotajos video prezentācijas tekstos – teju dzejiskajās vārsmās – mūziķe, kurai “Liepājas saknes, Rīgas stublājs”, raksturota kā “romantiķe ar tieksmi uz klasicistisku domāšanu, ekspansīva līdz neprātam.”

Marta pirmajā nedēļas nogalē skanēt sāk divi festivāli. Neatņemama pavasara koncertdzīves daļa ir Liepājas Pianisma zvaigzņu festivāls, šogad jau trīspadsmitais pēc kārtas, kura atklāšanas koncerts skanēs 7. martā pulksten 17 Liepājas teātrī. No ziemas mēneša februāra tuvāk pavasarim norises laiku pārcēlis arī trešais festivāls Latvijas Jaunās mūzikas dienas.

Šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursa Latvijas piedāvājumam raksturīga ne tikai popmūzikas vecmeistaru, kas līdz šim manīti žūrijas rindās, līdzdalība konkursā.Par iespēju nokļūt uz lielās skatuves Norvēģijā 27. februārī spēkosies arī tautas mūzikā balstīta Raimonda Tigula un Valta Ernštreita dziesma Rišti, rašti (Krustām šķērsām). Latvijas Eirodziesmu konkursa vēsturē ir bijuši pāris mēģinājumi piedāvāt tautas mūzikas tradīcijās balstītu dziesmu. Tie palikuši nesaprasti. Kāpēc lai pēkšņi veiktos Raimonda Tigula un Valta Ernštreita dziesmai, ko izpilda Kristīne Kārkle-Puriņa. Tā nedžinkst un nespindz, bet mierīgi ļauj klausīties, tā neskan, kā ierasts, angļu valodā, vai nejaušības pēc latviski, bet lībiešu mēlē, un Raimonds Tiguls kompozīciju veidojis, idejas meklējot lībiešu tautas melodijās. Savukārt dziedātāja Kristīne Kārkle-Puriņa ar skanīgo un šajā reizē mazliet tumsnējo balsi nāk no Latgales. Vai tie būs pietiekami argumenti arī plašajai Eirovīzijas auditorijai, radīs 27. februāra nakts, kad pēc Eirovīzijas dziesmu konkursa Nacionālās atlases koncerta būs saskaitītas visas klausītāju un žūrijas balsis.“Mani uzaicināja,” jautāta par lēmumu etnomuzikologam iesaistīties arī tradīcijām bagātā, bet popmūzikas pasākumā, atbild dziesmas izpildītāja Kristīne Kārkle-Puriņa.“Ik palaikam folkloristu un tautas muzikantu vidū uzvirmo runas par līdzdalību Eirovīzijas dziesmu konkursā, jo pieredze rāda, ka tautas mūzikā balstītus projektus sadzird šajā konkursā. Kad Raimonds Tiguls piedāvāja iedziedāt savu dziesmu un atsūtīja notis, sapratu, ka šādā projektā esmu ar mieru piedalīties. Es nekad nedziedātu popu vai roku, bet šajā dziesmā ir atsauces uz tautas mūziku un man iepatikās kopējais skanējums. Raimods Tiguls savā mūzika daudz izmanto tautas mūzikas elementus. Pašai tā ir jauna pieredze.” Raksturojot dziesmu, Kristīne Kārkle-Puriņa atzīst: “Šī dziesma ir atšķirīga no kopējā šī gada piedāvājuma Eirovīzijas Nacionālās atlases konkursam. Tā ir savdabīga un atšķiras no citām, pirmām kārtām, ar valodu. Lībiešu valoda ir mazzināma latviešiem, kur nu vēl Eiropā. Turklāt dziesmu veido tikai četras notis, tā uzreiz ir cita noskaņa. Tautas mūzika ir ļoti ietekmējusi šo dziesmu. Arī interneta komentāros esmu lasījusi atzinīgus vārdus tieši par tautas mūzikas klātbūtni mūsu dziesmā, jo pārējais jau ir it kā dzirdēts.”
Tā kā dziesma skan lībiešu valodā, šoreiz Kristīne iepazīstina ne ar savu dzimto – latgaliešu, bet citu Latvijas mazo valodu – lībiešu. “Tradicionālā kultūrā bieži nākas saskarties ar dziesmām un dziedāšanu citā mēlē, arī mācoties Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļā daudz dziedam citu pasaules tautu dziesmas oriģinālvalodā,” skaidro Kristīne Kārkle-Puriņa. “Man ļoti patika kopā ar dziesmas teksta autoru arī iepazīt un mācīties šo valodu. Pirmā variantā, ko iedziedāju vakarā pirms iesniegšanas, lasīju vārdus, kā pati sapratu. Vēlāk, strādājot kopā ar Valtu Ernštreitu atklājās, ka lībiešu valodā ir vairāki burti, ko izrunā līdzīgi kā latgaliešu valodā, piemēram, cietais “i”, kas lībiešiem, ir latgaļiem, bet nav latviešiem. Tā ir brīnišķīga satikšanās, arī lībieši taču dzied latgaļu dziesmas. Un Eirovīzija ir iespēja sadzirdēt, kā skan šī valoda, par kuras esību daudzi zina, bet, kā skan, nav ne jausmas.” Kristīne ir pārliecināta, ka dziesmai atvēlētās trīs minūtes ir pietiekams laiks, lai parādītu dziesmas burvību. Gari runāt nevajag. To, ka arī īsas runas izkārtotas četrās notīs var saistīt uzmanību, apliecina februāra sākumā uzvirmojušais strīds, ka Raimonda Tigula sacerējums ir plaģiātisms. Līdzīgas noskaņas ir gan Tigula Rišti, rašti, gan igauņu mācītājā Jāna Lepika dziesmā Mārjas zelts, gan Borisa Grebenščikova balādē Bože hraņi poļarņikov, ko salīdzinājumam portālā Diena.lv piedāvā noklausīties pats “vaininieks” Raimonds Tiguls. Ja krievu mūziķa dziesmā tā varētu būt nejaušāk iemaldījusies skaņu rinda, tad Tigula un Lepika kompozīcijām ir viens pamats – somugru tautu tradicionālā mūzika, kur līdzība var rasties negribot un pat vienam otru nezinot.
“Ne man spriest vai kašķēties par plaģiātismu, jo neesmu dziesmas autore,” komentē Kristīne Kārkle-Puriņa. „Bet esmu etnomuzikoloģe un zinu, ka dziesmas, kurā praktiski tiek izmantotas četras notis, piektā parādās tikai divās vietās, ir tradicionālai mūzikai raksturīgas melodijas. Četru nošu izmantojums ļauj secināt, cik daudz melodiju variantu būtu iespējami un, protams, šīs melodijas būs līdzīgas. Latviešu folkloras krātuvē var izpētīt šādas melodijas. Atliek mainīties vienai notij, un tā jau ir cita melodija. Latviešiem, piemēram, ir teicamās dziesmas, kur izmanto rečetāciju, kur melodija veidojas pat no vienas vai vairāku nošu svārstībām. Ja būtu plašāka melodija, varētu strīdēties par plaģiātismu.”
Kristīne dzied pati, māca citiem dziedāt uz spēlēt tradicionālos instrumentus. Pagājušā gada nogalē klajā nāca Valta Pūces Etnogrāfiskā orķestra un gruzīnu grupas The Shin ieskaņojums Es arī, kur dzirdama Kristīnes balss. Pagaidām internetā vislabāk var iepazīt Vācijā nejauši tapušā trio Šmite – Kārkle – Cinkuss izpildītās melodijas. Savas grupas mūziķei vēl nav, līdzdalība dažādos projektos ļauj iepazīt jaunu vidi, jaunu pieredzi un mūziku.
“Latvijā esam tikai pāris reizes uzstājušies,” par manu atradumu virtuālajā telpā stāsta Kristīne Kārkle-Puriņa. “Trio Šmite – Kārkle – Cinkuss nejauši radās Vācijā. Viens Vācijas koris, kuru vada latvietis ērģelnieks Andis Paegle, iestudēja igauņu komponista Veljo Tormisa cikla Aizmirstie ļaudis, kur solistiem bija jāizpilda dziesmas aizmirstās somugru valodās. Viņš uzaicināja Zani Šmiti, kas piedāvāja arī man un Ivaram Cinkusam piedalīties. Mums palūdza koncertos dziedāt arī kādas latviešu tautas dziesmas. Sagadījās, ka publikā bija arī kādu festivālu organizatori, kas mūs uzaicināja uzstāties jau nākamā vietā. Tā radās trio Šmite – Kārkle – Cinkuss, kas mēdz ceļot pa Eiropas festivāliem un retu reizi dzied arī Latvijā.”
Dažādos projektos Kristīne bieži dzied kopā ar dziedātāju Zani Šmiti, kas ir arī viņas pasniedzēja Mūzikas akadēmijā, šīs “dubultās attiecības” Kristīne skaidro kā etnomuzikologu savstarpējo attiecību īpatnību: “Vispirms Zani iepazinu kā kolēģi un mūziķi. Tikai vēlāk savstarpēji draudzīgām attiecībām pievienojās pasniedzēja un studenta attiecības. Bet etnomuzikologiem zūd robeža students – pasniedzējs, pavisam parasti ir kāpt uz skatuves un dziedāt kopā ar pasniedzējiem.”Tā kā Kristīne šogad beigs studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas bakalaura programmā, runājām arī par etnomuzikoloģijas un tradicionālās mūzikas pētnieka darba perspektīvām. Kristīne atzīst, ka studiju programma vairāk vērsta uz to, lai sagatavotu tieši tradicionālās mūzikas pētniekus, taču paralēli ir iespēja nodarboties ar praktiskām lietām vokālās nodarbībās un apgūt dažādu instrumentu spēli. Tā ir kā neliela pieredze praktiskam darbam, jo arī sevi Kristīne vairāk uzskata par praktiķi, kas labāk dzied un spēlē, tā popularizējot tautas mūziku, vai māca šīs prasmes citiem. Viņa atzīst, ka etnomuzikoloģijas programma, ko šobrīd apgūst, ir kā pirmais solis, zināšanām būtu lielāks piepildījumu, tās papildinot ar pedagoģiskām prasmēm un arī tad, ja etnomuzikoloģijas kurss ar laiku būtu iekļauts mūzikas vidusskolu vai pat vispārizglītojošo skolu programmās.
“Liels mīnuss, ka daļai folkloristu trūkst muzikālās izglītības. Daudzi folkloristi savas prasmes ir apguvuši pašmācības ceļā un bieži ir zinošāki par profesionāļiem, bet muzikālās izglītības trūkums viņiem neļauj iestāties Mūzikas akadēmijā studēt etnomuzikoloģiju. Mēs, etnomuzikologi, patiešām ļoti gaidām ikvienu interesentu, lai šo nozari attīstītu, pilnveidotu un popularizētu. Ja jau mūzikas skolā un vidusskolā varētu apgūt etnomuzikoloģiju, attīstība būtu pilnvērtīgā,” piemetina Kristīne Kārkle-Puriņa. “Darba netrūkst, var darboties kā mūziķis, popularizējot pasaules mūziku, cik tad Latvijā ir zināmu un aktīvi koncertējošu etnomūzikas grupu. Folkloras krātuvē ir vēl daudz neatšifrētu folkloras materiālu, ko pētīt. Un kāpēc tūrismā neizmantot savas folkloras zināšanas!”Jautāta par savu pieredzi mācot citiem, vai tradīciju apgūšana nav savā ziņā modes lieta, vai tomēr saistīta ar vēlmi izprast savas tautas vērtības, Kristīne atzīst, ka zemapziņā daudzi nojauš šo vērtību klātbūtnes nepieciešamību. “Aizsūtīt bērnu uz folkloras pulciņu, ir lielisks veids, lai arī vecāki iepazītu tradīcijas,” piemetina Kristīne Kārkle-Puriņa. “Ne jau visi vecāki paši to pārzina. Bet bērni arī aizraujas, viņi varētu vienkārši pamest nodarbības, tomēr to nedara.”Par savām prasmēm Kristīne atzīst, ka tās apguvusi ģimenē, kur tradīcijas ir īpašā cieņā. Tās nav apgūtas, lasot grāmatas, bet mantotas. “Es augstu vērtēju to, ka tradīcijas esmu apguvusi tieši ģimenē,” par savu pieredzi stāsta Kristīne Kārkle-Puriņa. “Bet arī saprotu, ka ir pieredze, ko saviem bērniem nevarēšu nodot, jo mainās vide pilsētā un laukos. Es vēl paspēju iet ganos, bet mani bērni to nedarīs, un to izpratni par folkloru, kā dziesmai jāskan dabā, nevar iemācīt pilsētas dzīvoklī.”