Pavasarīgu mūzikas un dejas notikumu klāstu šogad papildina vēl viens – pavasara festivāls Windstream. Tā atklāšanas pasākums Pavasara ieskandināšana jau pēc nedēļas, 20. martā, Rīgas Rātslaukumā. Pavasara mūziku aicina iepazīt un baudīt profesionālais pūtēju orķestris Rīga.

“Šogad festivāla programmu veido kontrastējošu dejas stilu sasaukšanās un festivāla norises bagātinās Latvijas dejas dzīvi,” iepazīstinot ar 15. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla norisēm, atklāt tā direktore Lita Beiris. Festivāls notiks no 16. līdz 29. aprīlim Rīgā, Valmierā, Preiļos, Ogrē, Madonā, Ventspilī, Kandavā un Talsos. 15. Starptautiskā Baltijas baleta festivāla programmu veido izrādes, izstādes un filmas.

Otrdien nodiriģējis Latvijas Nacionālās operas orķestra priekšnesumu Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā, trešdien Atvars Lakstīgala aizlidoja uz Berlīni vēl pāris dienas pamācīties Bēthovena uvertīru diriģēšanu pie profesora Luca Kēlera un arī konsultēties par Mocarta, Bēthovena, Šūmaņa un Klāras Vīkas klavierkoncertu interpretēšanu.
Šodien viņš jau ir Liepājā, lai sāktu piesātinātus mēģinājumus ar Liepājas simfonisko orķestri, sagatavojot koncertus XIII Starptautiskā pianisma zvaigžņu festivāla programmai. Vaicāts par festivālu, Atvars Lakstīgala bilst, ka tas viņam ir izaicinājums, jo divās dienās jādiriģē seši klavierkoncerti. Izaicinājums, ko raisījis iepriekš pieņemts izaicinājums – no janvāra jaunais diriģents ir Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents.

Ilze Zveja: – Pianisma zvaigžņu festivāla koncertus jums līdzīgi kā Liepājas simfoniskā orķestra uzstāšanos Latviešu mūzikas lielkoncertā, nākas pārņemt jau ar gatavu programmu.
Atvars Lakstīgala: – Festivāla koncerti ir liels pārbaudījums, bet esmu pārliecināts gan par sevi, gan orķestri. Redzu mūziķu pretimnākšanu, varētu teikt mīlestību pret savu galveno diriģentu, tāpēc man nav šaubu, ka kaut kas varētu neizdoties. Pirmais koncerts Liepājā bija 19. februārī, kolēģi pirms koncerta teica, ka Liepājas publika ir kurzemnieciski atturīga un daudzi ar lielu skepsi nākuši uz koncertu. Bet izraudzītā programma attaisnojās, beigās skatītāji gandrīz nelaida orķestri nost no skatuves.
Man festivāls ir izaicinājums, jo divos koncertos būs jādiriģē seši klavierkoncerti, kurus nekad neesmu diriģējis. Nevaru noliegt, ka esmu uztraucies. Liels pārbaudījums būs Šūmaņa klavierkoncerta atskaņojums, kur vienlaikus muzikāli sastopas plašas emocionālas līnijas, intraverts trauslums un rotaļīgs skerco raksturs. Nav viegli izprast Šūmaņa pārdzīvojumus, tur savijas prieks, kaisle, skumjas. Darīšu visu, lai arī orķestra muzikālās krāsas būtu interesantas klausītajam, jo Šūmaņa klavierkoncerts ir diezgan simfonisks ar ļoti krāšņu partitūru. Protams, ir vēl visi pārējie man uzticētie klavierkoncertu pavadījumi, katram ir sava grūtība gan stilistiski, gan muzikāli.
Šopēna abu klavierkoncertu atskaņojumus diriģēt ir uzaicināts viesis no Polijas Tadeušs Voicehovskis, domāju, viņa interpretācija varētu paradīt interesantas krāsas. Tā kā vēsturiski gan franči, gan poļi Šopēnu uzskata par savu komponistu, šajā koncertā vienu klavierkoncertu atskaņos franču pianists Denī Paskāls, otru – poļu pianists Mareks Drevnovskis. Kā viens un otrs interpretē. Tas varētu būt interesanti.

– Ilgi pārdomājāt orķestra piedāvājumu – uzņemties galvenā diriģenta pienākumus?
– Biju pārsteigts par mūziķu balsojumu, jo ar Liepājas orķestri iepriekš biju strādājis tikai dažas reizes. Nemaz visi mūziķi nebija mani redzējuši. Kad pirmo reizi man piedāvāja uzņemties šo amatu, teicu, ka apdomāšos, pēc laiciņa teicu, ka gribētu zināt mūziķu viedokli, un orķestra jaunais valdes loceklis Uldis Lipskis nolēma veikt aptauju. Man šķita, ka uzstādīju augstas prasības, teicu, ja vismaz 70 procenti mūziķu nebūs balsojuši par mani, atsacīšos. Kad uzzināju, ka vairāk nekā 90 procentu orķestra mūziķu ir balsojuši par mani, nebija vairs ko iebilst.

– Kādas ieceres saistās ar nākamo sezonu, kas būs pirmā orķestrim tieši jūsu vadībā?
– Līdz ar statusa maiņu orķestrī tika nolemts, ka ne direktors, ne galvenais diriģents vienpersoniski neizvēlas repertuāru. Ir izveidota piecu cilvēku mākslinieciskā padome, kas sadarbībā ar marketinga darbiniekiem izvēlas repertuāru. Otrs – repertuāra ierobežotība, orķestrī ir būtiski samazināts mūziķu skaits un arī finansējums ir sarucis. Visu, ko vēlas, orķestris nemaz nevarēs atskaņot. Jau Imants Resnis kādā intervijā teica, ka gandrīz pusi no iepriekšējo gadu repertuāra nevarēs atskaņot. Ceru, ka Uldim Lipskim izdosies vienoties ar Kultūras ministriju, ka vismaz atsevišķās instrumentu grupās atjaunotu iepriekšējo mūziķu skaitu. Tas pats attiecas arī uz algām, apbrīnoju mūziķus, kas strādā uz pusslodzi, un šķiet, ka viņi cenšas divtik, lai parādītu, ka esam augstas klases orķestris, lai arī viņiem savā ziņā nodarīts pāri.
Par nākamo sezonu vēl negribu neko konkrētu teikt. Paralēli latviešu mūzikai, kas, domāju, skanēs vismaz katrā otrā programmā, gribētu pievērst lielāku uzmanību arī krievu mūzikai, kas pēdējos gados Liepājā nav bieži skanējusi.

– Ko turpināsiet no Imanta Rešņa iesāktā?
– Man ir jāizzina Liepājas simfoniskā orķestra tradīcijas, kāds repertuārs ir spēlēts, ko publika vēlas vairāk dzirdēt. Protams, Pianisma zvaigžņu festivāls bija, ir un būs, jo tā ir norise, ar ko Liepāja var izcelties ne tikai Latvijā un Baltijā, bet pasaulē. Tas, cik plašs būs festivāls, kādas zvaigznes ieradīsies, atkarīgs no finanšu iespējām. Otra svarīgākā lieta – latviešu mūzikas popularizēšanā, šajā ziņā, šķiet, neviens diriģents Latvijā nav tik daudz darījis kā Imants Resnis. Vēlētos turpināt meklēt piemirstus latviešu mūzikas skaņdarbus, atskaņot labi zināmos, iespēju robežās rosināt arī jaundarbus, un sabalansēt to ar pasaules klasikas hitiem, kurus publika ļoti gaida.

– Repertuāra balanss starp orķestra vajadzībām un publikas vēlmēm ir daudzu kolektīvu problēma.
– Svarīgi ir iekļaut repertuārā mūziku, kas veicina orķestra izaugsmi un ansambļu saspēli. Tikpat svarīgi ir spēlēt populāro klasiku, lai Liepājas klausītājiem būtu lielāka motivācija nākt uz koncertu. Orķestris turpinās darboties arī vieglās mūzikas žanrā, ar ko Liepājas simfoniskais orķestris ir lieliski ticis galā līdz šim.
Liepājas simfoniskā orķestrī ir laba tradīcija, ko arī aizsāka Imants Resnis – orķestra kameransambļu koncerti vasarā. Orķestris sadalās dažādu sastāvu ansambļos, un tie, kuriem vislabāk izdevies saspēlēties ansamblī – piedalās kamermūzikas koncertos. Gribētu vasarā piedalīties kopā ar pārējiem orķestra mūziķiem kamermūzikas mēģinājumos un koncertos kā mežradzniekam. Domāju, ka tas emocionāli vēl vairāk mani tuvinātu ar orķestri. Šogad ir iecere koncertēt ne tikai Liepājā, bet arī doties turnejā uz Latgali. Tas ir ļoti vērtīgi situācijā, kad nevar atļauties aizbraukt viss orķestris.

– Uldis Lipskis ir teicis, ka esat visvairāk piemērots Liepājas orķestra skanējumam.
– To teikuši vairāki, bet pats nezinu, kā komentēt. Kaut kas garīgi un emocionāli mani tiešām saista ar šiem mūziķiem, bet izskaidrot vēl nevaru – varbūt esmu vēl pārāk jauns. Iepriekšējās reizes, kad strādāju ar Liepājas orķestri, mani šis kolektīvs ļoti iedvesmoja un emocionāli uzlādēja. Parasti gandrīz katrā orķestrī ir mūziķi, kas vienkārši atspēlē un dara savu darbu, bet bez īsta prieka un motivācijas. Liepājā nav neviena mūziķa, kas pēc mēģinājuma uzreiz pazustu vai nevarētu sagaidīt mēģinājuma beigas. Vismaz neesmu neko tādu ievērojis. Mani ļoti iedvesmo arī tas, ka pēc mēģinājuma Liepājā nekad neesmu noguris, bieži vien pat divkārši uzlādēts nekā pirms mēģinājuma.
Ļoti gribētu vairāk būt Liepājā. Pagaidām esmu braucis sagatavot tikai vienu konkrētu programmu, nepavadot tur kādu lieku dienu, jo pārējā laikā ir vai nu mans diriģenta darbs Latvijas Nacionālajā operā, vai mācības Berlīnē, kā arī mīloša tēva un vīra pienākumi ģimenē, savās mājās – Ogrē. Ceru, ka izdosies visu sabalansēt, jo ļoti gribu mācības turpināt. Berlīnē jau pati vide ir izglītojoša – katru vakaru septiņi, astoņi simfoniskās mūzikas koncerti, operas izrādes, izstādes. Tas dod iespēju man uzkrāt ļoti bagātīgu intelektuālo bagāžu, kas ir ne mazāk svarīgi par praktiskās diriģēšanas nodarbībām.

– Berlīnes Mākslu universitāte apgūstat tieši simfonisko diriģēšanu?
– Pie profesora Luca Kēlera (Lutz Köhler) mācos simfonisko un operas diriģēšanu. Klasē esam desmit audzēkņi, no kuriem tikai viens ir vācieties, pārējie no dažādām citām pasaules zemēm. Ir interesanti komunicēt un daudz ko jaunu uzzināt par citu valstu kultūras dzīvi. Pats profesors reiz stundā teica, ka viņam visvairāk patīk, ka mēs esam tik dažādi, neviens no mums nav līdzīgs ne raksturā, ne muzikālās izpratnes ziņā, un viņam ir ļoti interesanti vērot kā mēs katrs interpretējam vienu un to pašu Bēthovena simfonijas daļu. Stundās profesors stāsta arī par tradīcijām, kuras nedrīkst lauzt, atskaņojot, piemēram, to pašu Bēthovenu, un ko mēs drīkstam atļauties ielikt no sevis šajā mūzikā. Esmu priecīgs par katru minūti viņa klasē.

– Operā vēl esat savējais?
– Opera ir manas otrās mājas. Šeit esmu iemācījies kļūt par mūziķi gan profesionāli, gan morāli. Operā turpinu strādāt kā diriģents, diriģēju divas repertuāra izrādes – Traviatu un Masku balli, esmu arī operas galvenā diriģenta asistents topošam Pučīni Triptiha iestudējumam. Bez Latvijas Nacionālās operas finansiālā atbalsta šobrīd nevarētu mācīties Berlīnē. Es to ļoti augstu vērtēju un esmu ļoti pateicīgs Andrejam Žagaram un visai operas mākslinieciskajai vadībai par atbalstu savējam. Tā kā es droši varu teikt, ka esmu savējais... 

– Kas jums svarīgs, veidojot atskaņojumu?
– Emocionalitāte. Veidot dialogu gan ar mūziķiem, gan klausītāju caur skaņu un mūzikas un iekšējo sajūtu valodu. Pats esmu ļoti emocionāls, nevaru neko izdarīt ātri un pavirši. Tāpēc teiktu, ka mana mūzika ir romantiskā mūzika, jūtu, ka neesmu vēl gatavs regulāri interpretēt Vīnes klasicismu.
Man interpretācijas veidošanā ir ļoti svarīga diriģenta un mūziķu emocionālā saite, ja tāda neveidojās, rezultāts ir vairāk formāls un to izjūt arī klausītāji. Liepājas orķestris ir atvērts jaunām, varbūt manām jaunības maksimālisma neprātīgām idejām. Līdz šim tas ir attaisnojies, bet pieļauju, ka arī man ir kļūdas. Pats nāku no orķestra, operas orķestrī strādājot (Atvars Lakstīgla spēlējis mežragu – I. Z.) un esmu spēlējis daudzu diriģentu vadībā un esmu mācījies no visiem gan no labiem, gan ne tik labiem diriģentiem. Tajā pašā laikā vēroju savus kolēģus orķestrī, kā viņi reaģē uz diriģenta teikto, mēģinu kā diriģents darīt to, ko pats kā mūziķis gaidīju no diriģenta. Manā uztverē diriģents un orķestris ir nesaraujams organisms, orķestris kā ķermenis un diriģents kā sirds, kas liek tam organismam darboties. Tāpēc nekad neesmu sapratis diriģentus, kas sevi nostāda galvastiesu augstāk par mūziķiem. Protams, ka diriģentam ir jābūt ļoti prasīgam, bet tam ir jābūt pamatoti un neaizvainojot nevienu mūziķi.

– Iespējams jūsu darbības laikā Liepājā uzbūvēs jauno koncertzāli.
– Par jaunās koncertzāles nepieciešamību pēc sava pirmā koncerta Liepājā jau runāju ar pilsētas domes pārstāvjiem un kultūras ministru. Pirmo reizi diriģējot teātrī biju pārsteigts, ka daudzas nianses, ko biju izstrādājis mēģinājumu zālē, uz teātra skatuves pazūd. Koka pūšaminstrumentu grupa saka, ka nedzird stīgu instrumentus nemaz, ka jāpaļaujas tikai uz diriģentu. Koncertzāle ir ļoti nepieciešama, jo ar to arī Liepājas simfoniskā orķestra vārds un Pianisma zvaigžņu festivāls pasaulē būtu vēl vairāk zināms. Tāpat kā Liepājā ir nepieciešams labs koncertflīģelis. Pirms desmit gadiem Japānas valdības dāvinātais Yamaha instruments atrodas teātri, kur tam ir ne visai labvēlīgi apstākļi. Gandrīz visās Latvijas koncertzālēs ir Steinway flīģeļi, bet Liepāja, kur tik prestižs festivāls, nav. Turklāt šogad nav līdzekļu īrēt instrumentu no kādas citas koncertzāles, tāpēc visi pianisti spēlēs uz viena esošā Yamaha instrumenta.

– Ko esat guvis no Imanta Rešņa kā skolotāja.
– Viņš ir prasīgs pasniedzējs. Kad studiju sākumā kādu reizi atnācu nesagatavojies, stunda beidzās vēl nesākusies, viņš teica: iemācies un tad nāc. Toreiz par tādu viņa rīcību biju sašutis, bet šodien pateicīgs. Tas man lika mazliet sasparoties un pacensties pareizi sabalansēt savus darbus, lai būtu laiks gan daudz stundas vingrināties mežragu, gan maksimāli daudz laika atrast partitūru studēšanai. Nebija viegli, nav joprojām viegli, bet man patīk tas, ko es daru. Lai labi iemācītos partitūru, vismaz man ir vajadzīgs pilnīgs klusums, tāpēc reizēm ceļos piecos vai pat vēl agrāk, tad ir miers, varu dzert tēju vai lielo kafijas krūzi un ieklausīties mūzikā.
Pie Imanta Rešņa vēlējos mācīties, jo biju pārliecināts, ka mums ir daudz kopēja un mēs varētu labi saprasties, tāpat kā Imants Resnis – arī es nāku no orķestra un mēs abi esam bijuši līderi savās instrumentu grupās. Imants ir bijis izcils čellists un ilgu laiku strādājis kā orķestra koncertmeistars, viņš ir ļoti daudz specifisku lietu man iemācījis par stīgu grupu, stīgu instrumentu artikulāciju un skaņas veidošanu, ko varbūt citi diriģēšanas pedagogi man tik detalizēti nevarētu izskaidrot. Vēl pirms studiju sākuma zināju, ka viņš ir ļoti erudīts cilvēks, daudz zina ne tikai par mūziku, bet arī literatūru, mākslu, arhitektūru, filozofiju. Viņš varēja stundā arī pajautāt nosaukt kāda mākslinieka gleznas vai kāda nama arhitektu, dabūju dzirdēt arī pa kādam skarbam vārdam, ja nezināju ko tādu, kas ir jāzina. Tā man bija laba pieredze, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs.

19. februārī diploma koncerteksāmenu diriģēšanas specialitātē kārtoja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestra diriģēšanas klases students Valdis Butāns, vērtēšanai pakļautajai programmai izvēloties simfonisku miniatūru (Evijas Vecumnieces darba pirmatskaņojumu), lielformas koncertžanra darbu (F. Šopēna 1. klavierkoncertu) un simfonisku ciklu (M. Musorgska Izstādes gleznas). 

Līdztekus tradicionālas uzbūves koncertiem būtisku lomu Latvijas Radio kora radošajā darbībā ieņem priekšnesumi, kuros apvienota mūzika, poēzija, teātra māksla un sarunas par cilvēka būtības garīgajai un emocionālajai daļai nozīmīgiem jautājumiem. Šiem parametriem vairāk vai mazāk ir atbilduši savulaik Vāgnera zālē noritējušie cikla Portretu galerija koncerti, piedalīšanās Latvijas Nacionālās operas uzvedumā Zemes augļi, debess augļi un citos multimediālos projektos, arī ārpus Latvijas robežām, patlaban aktuālais koncertcikls Vakara sarunas Jāņa baznīcā – atsaucoties režisora Uģa Brikmaņa aicinājumam “atcerēties Emīlu Dārziņu apaļu gadskaitļu gadskārtās”, nu tapis jauns koncerta un skatuviska iestudējuma apvienojums – Stabules sapnis jeb Hermaņa Heses pasaka Emīla Dārziņa mūzikā, īstenojot to 27. februārī Spīķeru koncertzālē.

Šoreiz ne naudas izteiksmē, bet kā katru gadu, pagodināti ar mākslinieka Armanda Jēkabsona darināto sudraba statueti, 2. martā Latvijas Nacionālās operas namā nozīmīgāko valsts apbalvojumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu 2009 – saņēma laureāti septiņās nominācijās.
Īpašo apbalvojumu – Latvijas mūzikas balvu par mūža ieguldījumu – saņēma pianiste, koncertmeistare Inta Villeruša. Mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža speciāli balvas pasniegšanas ceremonijai sagatavotajos video prezentācijas tekstos – teju dzejiskajās vārsmās – mūziķe, kurai “Liepājas saknes, Rīgas stublājs”, raksturota kā “romantiķe ar tieksmi uz klasicistisku domāšanu, ekspansīva līdz neprātam.”

Marta pirmajā nedēļas nogalē skanēt sāk divi festivāli. Neatņemama pavasara koncertdzīves daļa ir Liepājas Pianisma zvaigzņu festivāls, šogad jau trīspadsmitais pēc kārtas, kura atklāšanas koncerts skanēs 7. martā pulksten 17 Liepājas teātrī. No ziemas mēneša februāra tuvāk pavasarim norises laiku pārcēlis arī trešais festivāls Latvijas Jaunās mūzikas dienas.

Vakar un 27. februārī pulksten 19.30 Lielajā ģildē koncertē mecosoprāns Elīna Garanča – trīsdesmit trīs gadus jaunā pasaules opermākslas prīma, par kuras Karmenu šobrīd sacenšas labākās pasaules skatuves un kas mums par prieku lepojas ar to, ka ir no Latvijas. Bez komentāriem! Kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un tā māksliniecisko vadītāju Karelu Marku Šišonu sagatavotā programma veidota dienvidnieciski čigāniskās noskaņās.