Otrdien nodiriģējis Latvijas Nacionālās operas orķestra priekšnesumu Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā, trešdien Atvars Lakstīgala aizlidoja uz Berlīni vēl pāris dienas pamācīties Bēthovena uvertīru diriģēšanu pie profesora Luca Kēlera un arī konsultēties par Mocarta, Bēthovena, Šūmaņa un Klāras Vīkas klavierkoncertu interpretēšanu.
Šodien viņš jau ir Liepājā, lai sāktu piesātinātus mēģinājumus ar Liepājas simfonisko orķestri, sagatavojot koncertus XIII Starptautiskā pianisma zvaigžņu festivāla programmai. Vaicāts par festivālu, Atvars Lakstīgala bilst, ka tas viņam ir izaicinājums, jo divās dienās jādiriģē seši klavierkoncerti. Izaicinājums, ko raisījis iepriekš pieņemts izaicinājums – no janvāra jaunais diriģents ir Liepājas simfoniskā orķestra galvenais diriģents.
Ilze Zveja: – Pianisma zvaigžņu festivāla koncertus jums līdzīgi kā Liepājas simfoniskā orķestra uzstāšanos Latviešu mūzikas lielkoncertā, nākas pārņemt jau ar gatavu programmu.
Atvars Lakstīgala: – Festivāla koncerti ir liels pārbaudījums, bet esmu pārliecināts gan par sevi, gan orķestri. Redzu mūziķu pretimnākšanu, varētu teikt mīlestību pret savu galveno diriģentu, tāpēc man nav šaubu, ka kaut kas varētu neizdoties. Pirmais koncerts Liepājā bija 19. februārī, kolēģi pirms koncerta teica, ka Liepājas publika ir kurzemnieciski atturīga un daudzi ar lielu skepsi nākuši uz koncertu. Bet izraudzītā programma attaisnojās, beigās skatītāji gandrīz nelaida orķestri nost no skatuves.
Man festivāls ir izaicinājums, jo divos koncertos būs jādiriģē seši klavierkoncerti, kurus nekad neesmu diriģējis. Nevaru noliegt, ka esmu uztraucies. Liels pārbaudījums būs Šūmaņa klavierkoncerta atskaņojums, kur vienlaikus muzikāli sastopas plašas emocionālas līnijas, intraverts trauslums un rotaļīgs skerco raksturs. Nav viegli izprast Šūmaņa pārdzīvojumus, tur savijas prieks, kaisle, skumjas. Darīšu visu, lai arī orķestra muzikālās krāsas būtu interesantas klausītajam, jo Šūmaņa klavierkoncerts ir diezgan simfonisks ar ļoti krāšņu partitūru. Protams, ir vēl visi pārējie man uzticētie klavierkoncertu pavadījumi, katram ir sava grūtība gan stilistiski, gan muzikāli.
Šopēna abu klavierkoncertu atskaņojumus diriģēt ir uzaicināts viesis no Polijas Tadeušs Voicehovskis, domāju, viņa interpretācija varētu paradīt interesantas krāsas. Tā kā vēsturiski gan franči, gan poļi Šopēnu uzskata par savu komponistu, šajā koncertā vienu klavierkoncertu atskaņos franču pianists Denī Paskāls, otru – poļu pianists Mareks Drevnovskis. Kā viens un otrs interpretē. Tas varētu būt interesanti.
– Ilgi pārdomājāt orķestra piedāvājumu – uzņemties galvenā diriģenta pienākumus?
– Biju pārsteigts par mūziķu balsojumu, jo ar Liepājas orķestri iepriekš biju strādājis tikai dažas reizes. Nemaz visi mūziķi nebija mani redzējuši. Kad pirmo reizi man piedāvāja uzņemties šo amatu, teicu, ka apdomāšos, pēc laiciņa teicu, ka gribētu zināt mūziķu viedokli, un orķestra jaunais valdes loceklis Uldis Lipskis nolēma veikt aptauju. Man šķita, ka uzstādīju augstas prasības, teicu, ja vismaz 70 procenti mūziķu nebūs balsojuši par mani, atsacīšos. Kad uzzināju, ka vairāk nekā 90 procentu orķestra mūziķu ir balsojuši par mani, nebija vairs ko iebilst.
– Kādas ieceres saistās ar nākamo sezonu, kas būs pirmā orķestrim tieši jūsu vadībā?
– Līdz ar statusa maiņu orķestrī tika nolemts, ka ne direktors, ne galvenais diriģents vienpersoniski neizvēlas repertuāru. Ir izveidota piecu cilvēku mākslinieciskā padome, kas sadarbībā ar marketinga darbiniekiem izvēlas repertuāru. Otrs – repertuāra ierobežotība, orķestrī ir būtiski samazināts mūziķu skaits un arī finansējums ir sarucis. Visu, ko vēlas, orķestris nemaz nevarēs atskaņot. Jau Imants Resnis kādā intervijā teica, ka gandrīz pusi no iepriekšējo gadu repertuāra nevarēs atskaņot. Ceru, ka Uldim Lipskim izdosies vienoties ar Kultūras ministriju, ka vismaz atsevišķās instrumentu grupās atjaunotu iepriekšējo mūziķu skaitu. Tas pats attiecas arī uz algām, apbrīnoju mūziķus, kas strādā uz pusslodzi, un šķiet, ka viņi cenšas divtik, lai parādītu, ka esam augstas klases orķestris, lai arī viņiem savā ziņā nodarīts pāri.
Par nākamo sezonu vēl negribu neko konkrētu teikt. Paralēli latviešu mūzikai, kas, domāju, skanēs vismaz katrā otrā programmā, gribētu pievērst lielāku uzmanību arī krievu mūzikai, kas pēdējos gados Liepājā nav bieži skanējusi.
– Ko turpināsiet no Imanta Rešņa iesāktā?
– Man ir jāizzina Liepājas simfoniskā orķestra tradīcijas, kāds repertuārs ir spēlēts, ko publika vēlas vairāk dzirdēt. Protams, Pianisma zvaigžņu festivāls bija, ir un būs, jo tā ir norise, ar ko Liepāja var izcelties ne tikai Latvijā un Baltijā, bet pasaulē. Tas, cik plašs būs festivāls, kādas zvaigznes ieradīsies, atkarīgs no finanšu iespējām. Otra svarīgākā lieta – latviešu mūzikas popularizēšanā, šajā ziņā, šķiet, neviens diriģents Latvijā nav tik daudz darījis kā Imants Resnis. Vēlētos turpināt meklēt piemirstus latviešu mūzikas skaņdarbus, atskaņot labi zināmos, iespēju robežās rosināt arī jaundarbus, un sabalansēt to ar pasaules klasikas hitiem, kurus publika ļoti gaida.
– Repertuāra balanss starp orķestra vajadzībām un publikas vēlmēm ir daudzu kolektīvu problēma.
– Svarīgi ir iekļaut repertuārā mūziku, kas veicina orķestra izaugsmi un ansambļu saspēli. Tikpat svarīgi ir spēlēt populāro klasiku, lai Liepājas klausītājiem būtu lielāka motivācija nākt uz koncertu. Orķestris turpinās darboties arī vieglās mūzikas žanrā, ar ko Liepājas simfoniskais orķestris ir lieliski ticis galā līdz šim.
Liepājas simfoniskā orķestrī ir laba tradīcija, ko arī aizsāka Imants Resnis – orķestra kameransambļu koncerti vasarā. Orķestris sadalās dažādu sastāvu ansambļos, un tie, kuriem vislabāk izdevies saspēlēties ansamblī – piedalās kamermūzikas koncertos. Gribētu vasarā piedalīties kopā ar pārējiem orķestra mūziķiem kamermūzikas mēģinājumos un koncertos kā mežradzniekam. Domāju, ka tas emocionāli vēl vairāk mani tuvinātu ar orķestri. Šogad ir iecere koncertēt ne tikai Liepājā, bet arī doties turnejā uz Latgali. Tas ir ļoti vērtīgi situācijā, kad nevar atļauties aizbraukt viss orķestris.
– Uldis Lipskis ir teicis, ka esat visvairāk piemērots Liepājas orķestra skanējumam.
– To teikuši vairāki, bet pats nezinu, kā komentēt. Kaut kas garīgi un emocionāli mani tiešām saista ar šiem mūziķiem, bet izskaidrot vēl nevaru – varbūt esmu vēl pārāk jauns. Iepriekšējās reizes, kad strādāju ar Liepājas orķestri, mani šis kolektīvs ļoti iedvesmoja un emocionāli uzlādēja. Parasti gandrīz katrā orķestrī ir mūziķi, kas vienkārši atspēlē un dara savu darbu, bet bez īsta prieka un motivācijas. Liepājā nav neviena mūziķa, kas pēc mēģinājuma uzreiz pazustu vai nevarētu sagaidīt mēģinājuma beigas. Vismaz neesmu neko tādu ievērojis. Mani ļoti iedvesmo arī tas, ka pēc mēģinājuma Liepājā nekad neesmu noguris, bieži vien pat divkārši uzlādēts nekā pirms mēģinājuma.
Ļoti gribētu vairāk būt Liepājā. Pagaidām esmu braucis sagatavot tikai vienu konkrētu programmu, nepavadot tur kādu lieku dienu, jo pārējā laikā ir vai nu mans diriģenta darbs Latvijas Nacionālajā operā, vai mācības Berlīnē, kā arī mīloša tēva un vīra pienākumi ģimenē, savās mājās – Ogrē. Ceru, ka izdosies visu sabalansēt, jo ļoti gribu mācības turpināt. Berlīnē jau pati vide ir izglītojoša – katru vakaru septiņi, astoņi simfoniskās mūzikas koncerti, operas izrādes, izstādes. Tas dod iespēju man uzkrāt ļoti bagātīgu intelektuālo bagāžu, kas ir ne mazāk svarīgi par praktiskās diriģēšanas nodarbībām.
– Berlīnes Mākslu universitāte apgūstat tieši simfonisko diriģēšanu?
– Pie profesora Luca Kēlera (Lutz Köhler) mācos simfonisko un operas diriģēšanu. Klasē esam desmit audzēkņi, no kuriem tikai viens ir vācieties, pārējie no dažādām citām pasaules zemēm. Ir interesanti komunicēt un daudz ko jaunu uzzināt par citu valstu kultūras dzīvi. Pats profesors reiz stundā teica, ka viņam visvairāk patīk, ka mēs esam tik dažādi, neviens no mums nav līdzīgs ne raksturā, ne muzikālās izpratnes ziņā, un viņam ir ļoti interesanti vērot kā mēs katrs interpretējam vienu un to pašu Bēthovena simfonijas daļu. Stundās profesors stāsta arī par tradīcijām, kuras nedrīkst lauzt, atskaņojot, piemēram, to pašu Bēthovenu, un ko mēs drīkstam atļauties ielikt no sevis šajā mūzikā. Esmu priecīgs par katru minūti viņa klasē.
– Operā vēl esat savējais?
– Opera ir manas otrās mājas. Šeit esmu iemācījies kļūt par mūziķi gan profesionāli, gan morāli. Operā turpinu strādāt kā diriģents, diriģēju divas repertuāra izrādes – Traviatu un Masku balli, esmu arī operas galvenā diriģenta asistents topošam Pučīni Triptiha iestudējumam. Bez Latvijas Nacionālās operas finansiālā atbalsta šobrīd nevarētu mācīties Berlīnē. Es to ļoti augstu vērtēju un esmu ļoti pateicīgs Andrejam Žagaram un visai operas mākslinieciskajai vadībai par atbalstu savējam. Tā kā es droši varu teikt, ka esmu savējais...
– Kas jums svarīgs, veidojot atskaņojumu?
– Emocionalitāte. Veidot dialogu gan ar mūziķiem, gan klausītāju caur skaņu un mūzikas un iekšējo sajūtu valodu. Pats esmu ļoti emocionāls, nevaru neko izdarīt ātri un pavirši. Tāpēc teiktu, ka mana mūzika ir romantiskā mūzika, jūtu, ka neesmu vēl gatavs regulāri interpretēt Vīnes klasicismu.
Man interpretācijas veidošanā ir ļoti svarīga diriģenta un mūziķu emocionālā saite, ja tāda neveidojās, rezultāts ir vairāk formāls un to izjūt arī klausītāji. Liepājas orķestris ir atvērts jaunām, varbūt manām jaunības maksimālisma neprātīgām idejām. Līdz šim tas ir attaisnojies, bet pieļauju, ka arī man ir kļūdas. Pats nāku no orķestra, operas orķestrī strādājot (Atvars Lakstīgla spēlējis mežragu – I. Z.) un esmu spēlējis daudzu diriģentu vadībā un esmu mācījies no visiem gan no labiem, gan ne tik labiem diriģentiem. Tajā pašā laikā vēroju savus kolēģus orķestrī, kā viņi reaģē uz diriģenta teikto, mēģinu kā diriģents darīt to, ko pats kā mūziķis gaidīju no diriģenta. Manā uztverē diriģents un orķestris ir nesaraujams organisms, orķestris kā ķermenis un diriģents kā sirds, kas liek tam organismam darboties. Tāpēc nekad neesmu sapratis diriģentus, kas sevi nostāda galvastiesu augstāk par mūziķiem. Protams, ka diriģentam ir jābūt ļoti prasīgam, bet tam ir jābūt pamatoti un neaizvainojot nevienu mūziķi.
– Iespējams jūsu darbības laikā Liepājā uzbūvēs jauno koncertzāli.
– Par jaunās koncertzāles nepieciešamību pēc sava pirmā koncerta Liepājā jau runāju ar pilsētas domes pārstāvjiem un kultūras ministru. Pirmo reizi diriģējot teātrī biju pārsteigts, ka daudzas nianses, ko biju izstrādājis mēģinājumu zālē, uz teātra skatuves pazūd. Koka pūšaminstrumentu grupa saka, ka nedzird stīgu instrumentus nemaz, ka jāpaļaujas tikai uz diriģentu. Koncertzāle ir ļoti nepieciešama, jo ar to arī Liepājas simfoniskā orķestra vārds un Pianisma zvaigžņu festivāls pasaulē būtu vēl vairāk zināms. Tāpat kā Liepājā ir nepieciešams labs koncertflīģelis. Pirms desmit gadiem Japānas valdības dāvinātais Yamaha instruments atrodas teātri, kur tam ir ne visai labvēlīgi apstākļi. Gandrīz visās Latvijas koncertzālēs ir Steinway flīģeļi, bet Liepāja, kur tik prestižs festivāls, nav. Turklāt šogad nav līdzekļu īrēt instrumentu no kādas citas koncertzāles, tāpēc visi pianisti spēlēs uz viena esošā Yamaha instrumenta.
– Ko esat guvis no Imanta Rešņa kā skolotāja.
– Viņš ir prasīgs pasniedzējs. Kad studiju sākumā kādu reizi atnācu nesagatavojies, stunda beidzās vēl nesākusies, viņš teica: iemācies un tad nāc. Toreiz par tādu viņa rīcību biju sašutis, bet šodien pateicīgs. Tas man lika mazliet sasparoties un pacensties pareizi sabalansēt savus darbus, lai būtu laiks gan daudz stundas vingrināties mežragu, gan maksimāli daudz laika atrast partitūru studēšanai. Nebija viegli, nav joprojām viegli, bet man patīk tas, ko es daru. Lai labi iemācītos partitūru, vismaz man ir vajadzīgs pilnīgs klusums, tāpēc reizēm ceļos piecos vai pat vēl agrāk, tad ir miers, varu dzert tēju vai lielo kafijas krūzi un ieklausīties mūzikā.
Pie Imanta Rešņa vēlējos mācīties, jo biju pārliecināts, ka mums ir daudz kopēja un mēs varētu labi saprasties, tāpat kā Imants Resnis – arī es nāku no orķestra un mēs abi esam bijuši līderi savās instrumentu grupās. Imants ir bijis izcils čellists un ilgu laiku strādājis kā orķestra koncertmeistars, viņš ir ļoti daudz specifisku lietu man iemācījis par stīgu grupu, stīgu instrumentu artikulāciju un skaņas veidošanu, ko varbūt citi diriģēšanas pedagogi man tik detalizēti nevarētu izskaidrot. Vēl pirms studiju sākuma zināju, ka viņš ir ļoti erudīts cilvēks, daudz zina ne tikai par mūziku, bet arī literatūru, mākslu, arhitektūru, filozofiju. Viņš varēja stundā arī pajautāt nosaukt kāda mākslinieka gleznas vai kāda nama arhitektu, dabūju dzirdēt arī pa kādam skarbam vārdam, ja nezināju ko tādu, kas ir jāzina. Tā man bija laba pieredze, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs.
Mūzika, Deja
Diriģents starp izaicinājumiem
Ceļš ir labs
19. februārī diploma koncerteksāmenu diriģēšanas specialitātē kārtoja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestra diriģēšanas klases students Valdis Butāns, vērtēšanai pakļautajai programmai izvēloties simfonisku miniatūru (Evijas Vecumnieces darba pirmatskaņojumu), lielformas koncertžanra darbu (F. Šopēna 1. klavierkoncertu) un simfonisku ciklu (M. Musorgska Izstādes gleznas).
Sapnis par Emīlu Dārziņu
Līdztekus tradicionālas uzbūves koncertiem būtisku lomu Latvijas Radio kora radošajā darbībā ieņem priekšnesumi, kuros apvienota mūzika, poēzija, teātra māksla un sarunas par cilvēka būtības garīgajai un emocionālajai daļai nozīmīgiem jautājumiem. Šiem parametriem vairāk vai mazāk ir atbilduši savulaik Vāgnera zālē noritējušie cikla Portretu galerija koncerti, piedalīšanās Latvijas Nacionālās operas uzvedumā Zemes augļi, debess augļi un citos multimediālos projektos, arī ārpus Latvijas robežām, patlaban aktuālais koncertcikls Vakara sarunas Jāņa baznīcā – atsaucoties režisora Uģa Brikmaņa aicinājumam “atcerēties Emīlu Dārziņu apaļu gadskaitļu gadskārtās”, nu tapis jauns koncerta un skatuviska iestudējuma apvienojums – Stabules sapnis jeb Hermaņa Heses pasaka Emīla Dārziņa mūzikā, īstenojot to 27. februārī Spīķeru koncertzālē.
Apbalvo labākos mūzikā
Šoreiz ne naudas izteiksmē, bet kā katru gadu, pagodināti ar mākslinieka Armanda Jēkabsona darināto sudraba statueti, 2. martā Latvijas Nacionālās operas namā nozīmīgāko valsts apbalvojumu mūzikā – Lielo mūzikas balvu 2009 – saņēma laureāti septiņās nominācijās.
Īpašo apbalvojumu – Latvijas mūzikas balvu par mūža ieguldījumu – saņēma pianiste, koncertmeistare Inta Villeruša. Mūzikas žurnālista Oresta Silabrieža speciāli balvas pasniegšanas ceremonijai sagatavotajos video prezentācijas tekstos – teju dzejiskajās vārsmās – mūziķe, kurai “Liepājas saknes, Rīgas stublājs”, raksturota kā “romantiķe ar tieksmi uz klasicistisku domāšanu, ekspansīva līdz neprātam.”
Piesātināta koncertnedēļa Liepājā un Rīgā
Marta pirmajā nedēļas nogalē skanēt sāk divi festivāli. Neatņemama pavasara koncertdzīves daļa ir Liepājas Pianisma zvaigzņu festivāls, šogad jau trīspadsmitais pēc kārtas, kura atklāšanas koncerts skanēs 7. martā pulksten 17 Liepājas teātrī. No ziemas mēneša februāra tuvāk pavasarim norises laiku pārcēlis arī trešais festivāls Latvijas Jaunās mūzikas dienas.
Izlolot katru noti
Krievu mūzikas pērles Nacionālajā operā
Eirodziesmas etno variācijas
Šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursa Latvijas piedāvājumam raksturīga ne tikai popmūzikas vecmeistaru, kas līdz šim manīti žūrijas rindās, līdzdalība konkursā.Par iespēju nokļūt uz lielās skatuves Norvēģijā 27. februārī spēkosies arī tautas mūzikā balstīta Raimonda Tigula un Valta Ernštreita dziesma Rišti, rašti (Krustām šķērsām). Latvijas Eirodziesmu konkursa vēsturē ir bijuši pāris mēģinājumi piedāvāt tautas mūzikas tradīcijās balstītu dziesmu. Tie palikuši nesaprasti. Kāpēc lai pēkšņi veiktos Raimonda Tigula un Valta Ernštreita dziesmai, ko izpilda Kristīne Kārkle-Puriņa. Tā nedžinkst un nespindz, bet mierīgi ļauj klausīties, tā neskan, kā ierasts, angļu valodā, vai nejaušības pēc latviski, bet lībiešu mēlē, un Raimonds Tiguls kompozīciju veidojis, idejas meklējot lībiešu tautas melodijās. Savukārt dziedātāja Kristīne Kārkle-Puriņa ar skanīgo un šajā reizē mazliet tumsnējo balsi nāk no Latgales. Vai tie būs pietiekami argumenti arī plašajai Eirovīzijas auditorijai, radīs 27. februāra nakts, kad pēc Eirovīzijas dziesmu konkursa Nacionālās atlases koncerta būs saskaitītas visas klausītāju un žūrijas balsis.“Mani uzaicināja,” jautāta par lēmumu etnomuzikologam iesaistīties arī tradīcijām bagātā, bet popmūzikas pasākumā, atbild dziesmas izpildītāja Kristīne Kārkle-Puriņa.“Ik palaikam folkloristu un tautas muzikantu vidū uzvirmo runas par līdzdalību Eirovīzijas dziesmu konkursā, jo pieredze rāda, ka tautas mūzikā balstītus projektus sadzird šajā konkursā. Kad Raimonds Tiguls piedāvāja iedziedāt savu dziesmu un atsūtīja notis, sapratu, ka šādā projektā esmu ar mieru piedalīties. Es nekad nedziedātu popu vai roku, bet šajā dziesmā ir atsauces uz tautas mūziku un man iepatikās kopējais skanējums. Raimods Tiguls savā mūzika daudz izmanto tautas mūzikas elementus. Pašai tā ir jauna pieredze.” Raksturojot dziesmu, Kristīne Kārkle-Puriņa atzīst: “Šī dziesma ir atšķirīga no kopējā šī gada piedāvājuma Eirovīzijas Nacionālās atlases konkursam. Tā ir savdabīga un atšķiras no citām, pirmām kārtām, ar valodu. Lībiešu valoda ir mazzināma latviešiem, kur nu vēl Eiropā. Turklāt dziesmu veido tikai četras notis, tā uzreiz ir cita noskaņa. Tautas mūzika ir ļoti ietekmējusi šo dziesmu. Arī interneta komentāros esmu lasījusi atzinīgus vārdus tieši par tautas mūzikas klātbūtni mūsu dziesmā, jo pārējais jau ir it kā dzirdēts.”
Tā kā dziesma skan lībiešu valodā, šoreiz Kristīne iepazīstina ne ar savu dzimto – latgaliešu, bet citu Latvijas mazo valodu – lībiešu. “Tradicionālā kultūrā bieži nākas saskarties ar dziesmām un dziedāšanu citā mēlē, arī mācoties Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas nodaļā daudz dziedam citu pasaules tautu dziesmas oriģinālvalodā,” skaidro Kristīne Kārkle-Puriņa. “Man ļoti patika kopā ar dziesmas teksta autoru arī iepazīt un mācīties šo valodu. Pirmā variantā, ko iedziedāju vakarā pirms iesniegšanas, lasīju vārdus, kā pati sapratu. Vēlāk, strādājot kopā ar Valtu Ernštreitu atklājās, ka lībiešu valodā ir vairāki burti, ko izrunā līdzīgi kā latgaliešu valodā, piemēram, cietais “i”, kas lībiešiem, ir latgaļiem, bet nav latviešiem. Tā ir brīnišķīga satikšanās, arī lībieši taču dzied latgaļu dziesmas. Un Eirovīzija ir iespēja sadzirdēt, kā skan šī valoda, par kuras esību daudzi zina, bet, kā skan, nav ne jausmas.” Kristīne ir pārliecināta, ka dziesmai atvēlētās trīs minūtes ir pietiekams laiks, lai parādītu dziesmas burvību. Gari runāt nevajag. To, ka arī īsas runas izkārtotas četrās notīs var saistīt uzmanību, apliecina februāra sākumā uzvirmojušais strīds, ka Raimonda Tigula sacerējums ir plaģiātisms. Līdzīgas noskaņas ir gan Tigula Rišti, rašti, gan igauņu mācītājā Jāna Lepika dziesmā Mārjas zelts, gan Borisa Grebenščikova balādē Bože hraņi poļarņikov, ko salīdzinājumam portālā Diena.lv piedāvā noklausīties pats “vaininieks” Raimonds Tiguls. Ja krievu mūziķa dziesmā tā varētu būt nejaušāk iemaldījusies skaņu rinda, tad Tigula un Lepika kompozīcijām ir viens pamats – somugru tautu tradicionālā mūzika, kur līdzība var rasties negribot un pat vienam otru nezinot.
“Ne man spriest vai kašķēties par plaģiātismu, jo neesmu dziesmas autore,” komentē Kristīne Kārkle-Puriņa. „Bet esmu etnomuzikoloģe un zinu, ka dziesmas, kurā praktiski tiek izmantotas četras notis, piektā parādās tikai divās vietās, ir tradicionālai mūzikai raksturīgas melodijas. Četru nošu izmantojums ļauj secināt, cik daudz melodiju variantu būtu iespējami un, protams, šīs melodijas būs līdzīgas. Latviešu folkloras krātuvē var izpētīt šādas melodijas. Atliek mainīties vienai notij, un tā jau ir cita melodija. Latviešiem, piemēram, ir teicamās dziesmas, kur izmanto rečetāciju, kur melodija veidojas pat no vienas vai vairāku nošu svārstībām. Ja būtu plašāka melodija, varētu strīdēties par plaģiātismu.”
Kristīne dzied pati, māca citiem dziedāt uz spēlēt tradicionālos instrumentus. Pagājušā gada nogalē klajā nāca Valta Pūces Etnogrāfiskā orķestra un gruzīnu grupas The Shin ieskaņojums Es arī, kur dzirdama Kristīnes balss. Pagaidām internetā vislabāk var iepazīt Vācijā nejauši tapušā trio Šmite – Kārkle – Cinkuss izpildītās melodijas. Savas grupas mūziķei vēl nav, līdzdalība dažādos projektos ļauj iepazīt jaunu vidi, jaunu pieredzi un mūziku.
“Latvijā esam tikai pāris reizes uzstājušies,” par manu atradumu virtuālajā telpā stāsta Kristīne Kārkle-Puriņa. “Trio Šmite – Kārkle – Cinkuss nejauši radās Vācijā. Viens Vācijas koris, kuru vada latvietis ērģelnieks Andis Paegle, iestudēja igauņu komponista Veljo Tormisa cikla Aizmirstie ļaudis, kur solistiem bija jāizpilda dziesmas aizmirstās somugru valodās. Viņš uzaicināja Zani Šmiti, kas piedāvāja arī man un Ivaram Cinkusam piedalīties. Mums palūdza koncertos dziedāt arī kādas latviešu tautas dziesmas. Sagadījās, ka publikā bija arī kādu festivālu organizatori, kas mūs uzaicināja uzstāties jau nākamā vietā. Tā radās trio Šmite – Kārkle – Cinkuss, kas mēdz ceļot pa Eiropas festivāliem un retu reizi dzied arī Latvijā.”
Dažādos projektos Kristīne bieži dzied kopā ar dziedātāju Zani Šmiti, kas ir arī viņas pasniedzēja Mūzikas akadēmijā, šīs “dubultās attiecības” Kristīne skaidro kā etnomuzikologu savstarpējo attiecību īpatnību: “Vispirms Zani iepazinu kā kolēģi un mūziķi. Tikai vēlāk savstarpēji draudzīgām attiecībām pievienojās pasniedzēja un studenta attiecības. Bet etnomuzikologiem zūd robeža students – pasniedzējs, pavisam parasti ir kāpt uz skatuves un dziedāt kopā ar pasniedzējiem.”Tā kā Kristīne šogad beigs studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Etnomuzikoloģijas bakalaura programmā, runājām arī par etnomuzikoloģijas un tradicionālās mūzikas pētnieka darba perspektīvām. Kristīne atzīst, ka studiju programma vairāk vērsta uz to, lai sagatavotu tieši tradicionālās mūzikas pētniekus, taču paralēli ir iespēja nodarboties ar praktiskām lietām vokālās nodarbībās un apgūt dažādu instrumentu spēli. Tā ir kā neliela pieredze praktiskam darbam, jo arī sevi Kristīne vairāk uzskata par praktiķi, kas labāk dzied un spēlē, tā popularizējot tautas mūziku, vai māca šīs prasmes citiem. Viņa atzīst, ka etnomuzikoloģijas programma, ko šobrīd apgūst, ir kā pirmais solis, zināšanām būtu lielāks piepildījumu, tās papildinot ar pedagoģiskām prasmēm un arī tad, ja etnomuzikoloģijas kurss ar laiku būtu iekļauts mūzikas vidusskolu vai pat vispārizglītojošo skolu programmās.
“Liels mīnuss, ka daļai folkloristu trūkst muzikālās izglītības. Daudzi folkloristi savas prasmes ir apguvuši pašmācības ceļā un bieži ir zinošāki par profesionāļiem, bet muzikālās izglītības trūkums viņiem neļauj iestāties Mūzikas akadēmijā studēt etnomuzikoloģiju. Mēs, etnomuzikologi, patiešām ļoti gaidām ikvienu interesentu, lai šo nozari attīstītu, pilnveidotu un popularizētu. Ja jau mūzikas skolā un vidusskolā varētu apgūt etnomuzikoloģiju, attīstība būtu pilnvērtīgā,” piemetina Kristīne Kārkle-Puriņa. “Darba netrūkst, var darboties kā mūziķis, popularizējot pasaules mūziku, cik tad Latvijā ir zināmu un aktīvi koncertējošu etnomūzikas grupu. Folkloras krātuvē ir vēl daudz neatšifrētu folkloras materiālu, ko pētīt. Un kāpēc tūrismā neizmantot savas folkloras zināšanas!”Jautāta par savu pieredzi mācot citiem, vai tradīciju apgūšana nav savā ziņā modes lieta, vai tomēr saistīta ar vēlmi izprast savas tautas vērtības, Kristīne atzīst, ka zemapziņā daudzi nojauš šo vērtību klātbūtnes nepieciešamību. “Aizsūtīt bērnu uz folkloras pulciņu, ir lielisks veids, lai arī vecāki iepazītu tradīcijas,” piemetina Kristīne Kārkle-Puriņa. “Ne jau visi vecāki paši to pārzina. Bet bērni arī aizraujas, viņi varētu vienkārši pamest nodarbības, tomēr to nedara.”Par savām prasmēm Kristīne atzīst, ka tās apguvusi ģimenē, kur tradīcijas ir īpašā cieņā. Tās nav apgūtas, lasot grāmatas, bet mantotas. “Es augstu vērtēju to, ka tradīcijas esmu apguvusi tieši ģimenē,” par savu pieredzi stāsta Kristīne Kārkle-Puriņa. “Bet arī saprotu, ka ir pieredze, ko saviem bērniem nevarēšu nodot, jo mainās vide pilsētā un laukos. Es vēl paspēju iet ganos, bet mani bērni to nedarīs, un to izpratni par folkloru, kā dziesmai jāskan dabā, nevar iemācīt pilsētas dzīvoklī.”
Gaiši un viegli
Lapa 1 no 2
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
