“Es visu laiku esmu kopā ar akmeni. Tas ir kā mans otrais es. Dari ko darīdams, akmens ir visur, visā manā ikdienā. Iestādīt to zemē, izņemt. Akmens iekšpuse – miesa, akmens āda – ārpuse... Es nezinu, kā to nosaukt, kas mani mudina to darīt. Inspirācija? Nojauta? Vai dziņa? Ir kaut kas tāds. Šī pasaule un tā otra. TE un kaut kur TUR. Bet kur? Ir kāda redzama plakne, bet ir arī neredzama, neapjaušama telpa vai plakne. Tu esi TE, bet ir kaut kur TUR,” stāsta mans tēvs, tēlnieks Ojārs Feldbergs.
Mans tēvs ir akmeņu cilvēks. Tāpat kā var būt cilvēki, kas saprot augus un dzīvniekus, vai cilvēki, kas nojauš, kur dziļi zemē meklējams ūdens, kā pieradināma uguns, kādos virzienos pūtīs vējš un kā to likt lietā. Mans tēvs ?– tēlnieks Ojārs Feldbergs ?– jūt akmeņus. Vai arī akmeņi ir ieauguši viņa dzīvē, viņa ikdienā un viņa domās tik dziļi, ka kļuvuši par daļu no viņa paša būtības.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
