Andris Vārpa savu jubileju neplāno (19. februārī mākslinieks svinēs sešdesmit – apsveicam!). Viņš ieklausās sevī tik pamatīgi, ka sadzird ne tikai uzstājīgo prātu, bet – jo īpaši – klusējošo krēslas zonu, kam pilnībā uzticas, kad rada savu mākslu. Šobrīd mākslinieks ir pārdomu laikā pirms kaut kā jauna, par to liecina šīs sarunas intonācija. Tāpat kā viņa mākslas forma top “pati no sevis”, tā arī viņa dzīves norises pienāk īstajā brīdī – ne pierunātas, ne īpaši aicinātas, lai gan par savu dzīves tempu viņš prot arī ironizēt.
Savulaik akadēmijā viņi ar kursabiedriem smējušies, ka būtu vajadzīgi kādi divsimt gadi, lai viņi tā labi visu paspētu. “Tas padomijas laiks jau bija tāds nesteidzīgs,” saka Andris Vārpa, atceroties, ka savu pirmo nopietno personālizstādi sarīkojis četrdesmit gadu vecumā (Tēlniecība un zīmējumi Tēlnieku namā, 1990).
Paradoksāli, mākslinieks, kurš uzvarējis ne vienā vien skulptūru konkursā un savus darbus redz labi īstenotus galvaspilsētā – piemineklis Kārlim Padegam pie Vērmanes dārza, 1998, piemineklis Voldemāram Irbem netālu no Dailes teātra, 1999, slavenā “ābolskābes skulptūra” – piemineklis ķīmijas profesoram Paulam Valdenam Kronvalda bulvārī 4, 2003, kā arī jaunākais veikums – Džordža Armitsteda piemineklis pie Operas, 2006) – atzīst, ka konkursus patiesībā necieš. Taču konkursu garšu viņš ieguvis, kā pats atzīst, tad, kad iepazinies ar savas paaudzes arhitektiem. Sācis saprast, kas ir ārtelpa, kā iesēdināt figūru vidē. Andris Vārpa uzskata, ka tēlnieku potenciāls pilsētvidē nav izmantots. Praktiski – nemaz. Pat ne tādā ziņā, ka vajadzētu vairāk pieminekļu, dekoratīvu skulptūru, bet projektēšanas procesā, topot kopējai ēku formai, tēlnieks varētu dot savu artavu. “Kaut vai kapitelis – es redzu, ka tā būtu liela lieta tagad populārajā minimālisma arhitektūrā, vide kļūtu humānāka,” saka mākslinieks.
Inga Šteimane: – Izpildot jubilejas intervijas rituālus, brīdi pakavēsimies pie skolotājiem. Emīls Melderis – vecmeistars ar modernista auru. Kā viņu atceraties?
Andris Vārpa: – Laikā, kad es mācījos akadēmijā, viņš nāca vienu reizi nedēļā. Diplomdarbā taisīju gleznotāja Ādama Alkšņa portretu ar paleti rokā. Melderis man aizrādīja – ko viņš tur tā sēžot tāds atgāzies kā Naukšēnu barons! Tad nu es ņēmu un pieklusināju to pozu. Akadēmijas laikā es parasti nelecos pretī, piekritu aizrādījumiem.
– Valdis Albergs?
– Viņš man neko nemācīja, bet, garām ejot, varēja precīzi pateikt, kas jāņem nost. Tā tieši un trāpīgi, kā ar dēli pa pieri.
– Rūdolfs Egle jums mācīja zīmēšanu.
– Visi tā kā drusku ķiķināja par Egli un man viņa bija drusciņ tā kā žēl. Viņam bija tādā īpatnība – viņš tā noslēpās aiz kolonnas un pierakstīja, kas ieradies. Viņu varēja arī apmānīt un nest uz ieskaitēm zīmējumus, kas bija tik veci un nospeķoti kā spēļu kārtis. Taču viņa profesionālo skolu es vērtēju ļoti augstu.
Tāpat trīs vasaras Cēsīs strādāju pie Kārļa Jansona. Ja tu zem akmens gulēji, tad viņš nemaz nenāca klāt. Bet, ja viņš redzēja, ka tu ķibinies, tūlīt nāca klāt un aprunājās. Protams, jaunībā mūs dikti fascinēja viņa fantastiskie stāsti, teiksim, par to, kā viņi atraduši Mikelandželo skulptūrai kļūdu – viena kāja īsāka nekā otra. Bet man tāda rēķināšana mākslā nav tuva.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
