Kaspara Podnieka darbi patiesi šķiet patiesi. Pagaidām vēl par tiem ir visai maz tekstu. Izstāde nav arī pārāk plaši reklamēta, tātad nav arī saukļu tipa vērtējumu. Tāpēc tikšanās ar mākslinieka personālizstādi VKN galerijā notiek atbilstoši patiesi un kaut kā tīri.
Izstādītas liela un neliela formāta fotogrāfijas (raugoties mazliet ilgāk, izrādās, ka daži no attēliem ir video), kurās redzama Vidzemes pilsētiņas Drustu ainava ar paša mākslinieka figūru pilnā augumā. To, kas redzams, ir grūti aprakstīt nevis tāpēc, ka aiz sajūsmas trūktu vārdu vai tamlīdzīgi, bet drīzāk tāpēc, ka veids, kā cilvēka figūra burtiski iecelta kadrā, īsti neatbilst nevienai no pārsvarā lietotām pieejām un stratēģijām, kaut attāli atgādina dažas no tām. Tas nav foto, kas apspēlē ceļojumu foto es-pie-zīmīga-objekta-vai-ainavas estētiku. Nav mēģinājumu panākt iedarbību ar sociālu faktūru daudznozīmību. Nekas arī neliecina par medija fetišu ?– dokumentālas izcelsmes attēls vajadzīgs tieši tam piemītošās specifikas dēļ, proti, lai attēlotu Drustus un pašu mākslinieku, savukārt paštaisītais pacēlājs vajadzīgs, lai no pārcilvēcīgā skatupunkta ņemtajā kadrā dabūtu iekšā to, kas tur citādi nekādi nav dabūjams dabiskā jeb, šai gadījumā, – analogā veidā.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Pievienot favorītiem
Grāmatzīme
Sūtīt pa e-pastu
Skatīts: 82
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
