Māksla savā ziņā ir spēle ar uguni, mākslinieks ar kaut ko cīnās, bet īsti nezina, ar ko, kaut ko rada, taču nezina, ko viņa darba auglis nozīmēs[1]. Karavīra uzdevums turpretī ir trāpīt, un viņš jau pirms tam zina, ko tas nozīmēs. Par spīti šīm atšķirībām avangarda mākslas diskurss savus jēdzienus aizguvis no militārās sfēras, sākot ar pašu “avangardu” – īpašu mākslas priekšpulku gan sociāli, gan nozarei, kā arī citiem jēdzieniem – kritēriju sagraušanu, uzbrukumu tradīcijām, ar stratēģiskiem plāniem pret institūcijām un tā tālāk.[2] Liela daļa mūsdienu mākslas cīnās un karo – tai labpatīk tā domāt. Vai mākslinieki mūsdienās pazīst reālu karu? Vai attēlo to savā mākslā un kāpēc, salīdzinot ar to, kā tas bija kādreiz?
Mākslinieks karā un karš mākslā ir tēma, ko šajā numurā risina Kultūras Forums, balstoties uz arvien biežāk satopamo kara klātbūtni laikmetīgajā mākslā. Kā vienmēr, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Bet jāpiekrīt Valsts prezidenta preses dienesta vadītājai Ilzei Rassai, ka šis jautājums ir inovatīvs mūsdienu Latvijas publisko debašu kontekstā, “līdz ar to vēl nav radušies konkrēti vērtējumi, jo tam nepieciešama dziļāka izpēte.” Rassa mudina noskaidrot, vai pašiem māksliniekiem Latvijā ir radusies šāda vēlme – tēlot karu. Zīmīgi, ka vairāki Kultūras Foruma apjautātie Latvijas mākslinieki atteicās atbildēt uz jautājumu, ko viņi domā par kara atspoguļojumu mākslā vispār un par iespēju vai vēlmi atspoguļot karu savos darbos – neesot domājuši, neesot aktuāli. Taču šo attieksmi nevar vispārināt, jo līdzās ir citi piemēri – mūsu dokumentālo filmu veidotāji Askolds Saulītis un Una Celma savulaik devušies uz Afganistānu un tur filmējuši, taču dokumentālais žanrs un konkrētie filmu stāsti nav akcentējuši mākslas mērķi. Izņēmums mūsu kultūrā ir karam un revolūcijai veltītā Imanta Lancmaņa gleznu izstāde, kas notika pagājušā gadā.
Tāpat arī mūsu valstī pagaidām nav specifiskas institūcijas, kas līdzinātos, piemēram, Kara muzeja Mākslas pasūtījumu komitejai Londonā, kaut gan Latvijas Nacionālie bruņotie spēki (NBS) kopš Latvijas iestāšanās NATO 2004. gadā regulāri piedalās NATO militārās operācijās, patlaban KFOR – Kosovā un ISAF – Afganistānā, kā arī ES militārajā operācijā Bosnijā un Hercegovinā EUFOR ALTHEA un EDSO novērošanas misijā Gruzijā. Kopš 2006. gada Latvija ir NATO Ātrās reaģēšanas spēku (NRF) un Eiropas Savienības Kaujas grupas (EU BG 2010) sastāvā. NATO programmas (NTIM-I) ietvaros Latvija ir sniegusi atbalstu Irākas drošības spēku apmācībā un ekipēšanā. NBS dalību starptautiskajās operācijās Latvija uzsāka 1996. gadā Balkānos, Bosnijā un Hercegovinā. Ar 2008. gada novembri Latvija savu dalību beidza starptautiskajā misijā Irākā (OIF).
Pareizi vai nepareizi
Imants Lancmanis ar savu filozofisko izstādi Piektais bauslis. Gleznu cikls “Revolūcija un karš” pērn Kara muzejā (nominēta Purvīša balvai 2011), kuras glezniecības stilu pats autors nosauc par konceptuālo romantismu, vēlējies “parādīt cilvēku neprātu, kura augstākā pakāpe ir karš un revolūcija”. Lancmanis precīzi norāda, ka gleznu cikla ierosmes avots ir kara sākums Irākā 2003. gadā un 1905. gada revolūcijas simtgade 2005. gadā. Vienlaikus Lancmanis tagadni dēvē par “mūsdienu ilgstošā miera un demokrātijas” apstākļiem [3], tā liekot saprast, ka par karu konkrētajā izstādē visupirms runā lokalizēti un retrospektīvi, ko arī sižetiski apliecina gleznas.
Līdztekus Lancmaņa izstādei kā būtiskam kontekstam, tēma par mākslinieku karā nobrieda, uzzinot par Austrālijas mākslinieka Šona Gledvela lūgumu atļaut viņam doties līdz ar savas zemes karavīriem uz Afganistānu, uz konflikta zonu kā Austrālijas Kara memoriāla (Australian War Memorial) oficiālam kara māksliniekam. Par Gledvela sensitīvo veltījumu pasaules harmonijai Kultūras Forums rakstīja pēc 53. Venēcijas biennāles apmeklējuma pērn, savukārt daudzi kritiķi Gledvelu dēvē par pagrieziena punktu Austrālijas mākslā, ar to domājot izraušanos no provinciālas savrupības laikmetīgās mākslas augstākajā līgā. Manā skatījumā Gledvela metafizika, kas veidoja Austrālijas paviljonu Dārzos, uz brīdi pārtrauca racionālo pulksteni, liekot aizmirst veltīgo laika tērēšanu, kad priekšā tik daudz neapskatīta. Jo uz ekrāna viens cilvēks ilgstoši darīja kaut ko tik veltīgu, bezcerīgu un vienlaikus tik simboliski cilvēcīgu – ieaijāja sabrauktus ķengurus. [4]
Šons Gledvels (Shaun Gladwell) pavadīja Afganistānā tikai trīs nedēļas, bet pēc atgriešanās pavadīs sešus mēnešus savā Sidnejas studijā, analizējot, kas šajā laikā ar viņu īsti notika. Viņš domās un radīs mākslas darbu bez militārām instrukcijām un, cerams, bez cenzūras. [5]
Savukārt Stīvam Makkvīnam (Steve McQueen), 53. Venēcijas biennāles Lielbritānijas paviljona māksliniekam, ir radušās zināmas domstarpības par oficiālā kara mākslinieka statusā radītu konceptuālu darbu Queen and Country (Karaliene un valsts) – Anglijas pasts nedrukā viņa iecerētās pastmarkas. Nākamajā gadā pēc dalības Kaseles Documenta 11 (2002) ar filmu Caribs’Leap/ Western Deep, kad bija jau sācies karš Irākā, viņu uzrunāja Kara muzejs Londonā, aicinot veidot filmu par Irākas karu. Caribs’Leap (latviskojot – Karību indiāņa lēciens) bija mans otrs favorīts Documenta 11 uzreiz pēc Jona Meka piecu stundu garās filmas As I Was Moving Ahead Occasionally I Saw Brief Glimpses of Beauty (2000), jo Makkvīna darbā gandrīz neizskaidrojamiem līdzekļiem – bez laba attēla, bez skaņas, ar margināliem sižetiskiem paņēmieniem ?– tika uzburta jēgpilna un maiguma pilna pasaule, kuru cilvēks vēlas saglabāt, atsakoties no pieredzes, kas varētu nākt, un tāpēc iznīcinot savu ķermeni, kas kļuvis traucējošs laimes turpināšanai.[6] Filma ir kritisks veltījums kolonizācijas vēsturei, atsaucoties uz Karību indiāņu masveida pašnāvībām 17. gs. vidū, tā protestējot pret franču iekarojumiem, bet vienlaikus – ārkārtīgi skaists poētisks vēstījums. Iespējams, par Irāku tika gaidīts kaut kas kinematogrāfiski līdzīgs, taču pēc Irākas apmeklējuma Makkvīns saprata, ka filmu par to uztaisīt nespēj. Viņš radīja pastmarkas un paredzēja, ka tās drukās un izplatīs Anglijas pasts (Royal Mail), taču tā nenotika, jo uz pastmarkām karalienes attēla vietā bija jābūt Irākā kritušajiem Apvienotās Karalistes kareivjiem...
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
