Lai redzētu latviešu mākslinieku jaunākos darbus, dažkārt nākas mērot nosacīti tālu ceļu, kā jau tas laikam mūsu dienās piedien lokāli tradicionāli (kaut vai tikai pašsaglabāšanās instinkta dēļ) tendētai sabiedrībai. Šī teksta iegansts ir izstāde Tallinā, kurā piedalās pieci latviešu un tikpat igauņu māk­slinieki, brīvi ilustrējot kuratora Andra Vītoliņa ieceri veselīgi/ kritiski/ analītiski reflektēt šā laika mākslas dzīves fantomus.

Astoņas lielas, aptuveni 4 x 1,5 metru videoprojekcijas izvietotas pusaplī, nelielā attālumā cita no citas, turklāt skatāmas no abām pusēm. Pārsteidzoši. Plakne kļūst telpiska. Pateicoties astoņiem milzu ekrāniem, cilvēku figūras iegūst teju vai tēlniecisku smagumu un attēls – 3D tuvumu. Pārsvarā sanākušie gan vēro netālu no durvīm – frontāli. Uz katra no ekrāniem cilvēks-portrets, kurus Katrīna Neiburga un Agnese Krivade satikušas savā vasaras ceļojumā un kuru stāsti pierakstīti kataloggrāmatā ar izstādei doto nosaukumu – Patiesībā. Darbs, ģimene, mīlestība, Dievs, bērni un muzikāli priekšnesumi. Labi, ka pierakstīti, jo visam, ko izstādes varoņi stāsta, nav iespējams izsekot. Jo bieži vien viņi runā vienlaicīgi, t.i., darbojas divi vai vairāki ekrāni. Personāži mainās vietām. Reizēm viens no viņiem burtiski pārņem jeb uzvar visus astoņus ekrānus. Un kā saplīsušā platē atkārto, atkārto, atkārto. Mūzika ir tā, kas palīdz. Iedod buramvārdu, transcendentāla planējuma noskaņu. Un, protams, ja vairāki varoņi “ieslēgti” reizē, tad to, ko viņi saka, sadzirdēt var labi, bet saprast un atcerēties neiespējami. Runāšana atgādina murmināšanu. Izpeld vien atsevišķas un tālab nozīmīgākās frāzes. “Mēdz teikt – dzīve, tas nav rožu dārzs. Ir gan...” “Ja viens ir sapūties, neizsauc uguni uz sevi, paklusē...” Par laimi to visu Agneses Krivades pierakstītajā var paņemt līdzi un mājās izlasīt ar visām valodas pērlēm un klātbūtnes efektu. Piemēram, Antona vēstījumam tikusi pat skaidrojošā vārdnīca, kur “virtuves imperators” ir dzīvesbiedre un “krāniņi” – govs pupi. Arnoldam “Katrīna negrib ticēt, ko es stāstu. Katrīna pagriežas un aiziet prom. Agnesei tur ir...” Bet galvenais nav tas. Galvenais nav ne cilvēks, ne cilvēka teiktais.
Cilvēks. Cilvēks. Cilvēks. Vienkāršais lauku. Notverts savā ierastajā vidē. Izvilināts atklātībai, ko pats mēdz dēvēt par patiesību. Tā nu viņš tur sēž. Četru metru augstumā. Monumentāls. Teju vai majestātisks. Caur kameru, kā caur lupu aplūkojams. Ar pārliecību klāstot patiesību, kļūstot pat tāds kā žēlojams. Viss viņu var nodot. Dvēseles lauki kā uz delnas. Balss tembrā, intonācijā, valodas ritmā. Vecā Fiļemona ber kā pupas, Mārīte runā lēni, kā atgrūzdamās, kā irdamās pati caur savu mulsumu. Savā vidē un savā krēslā. Cilvēks pats kā magnēts sev apkārt pievilina lietas, kuras runā un izstāsta kailāk, nekā pats to gribētu atklāt. Es domāju interjeru un apģērbu vārda pirmatnējā nozīmē. Jau Bidstrups pamanījis suņu un saimnieku līdzību. Tā arī te. Dūšīgajam policistam blakus resnais rūķis. Ragi ar plīša sivēnu kronē “bijušo valdnieku atpūtā”. Otīlijai fonā saulrieta glezniņas lakotā sienā. Vera ar sedziņu sedziņām. Apaļas saules. Tamborēta spilvena dzīve. Mildai, kurai “dzīvē galvenais vienmēr ir bijusi nauda”, ir īsts karaļkrēsls un darba saliekti pirksti. Baltas bikses tam, kuram apkārt tik melns. Un tad vēl absolūti ģeniālā, tāpēc ka nejaušā, kompozīcija ar zvērādu, veco magnetafonu un plastmasas pudeli. Man atgādina Intas Rukas foto. Kurā cilvēku posts pāraudzis estētiskā kvalitātē. Pagājušogad biju uz Intas Rukas personālizstādi un mazliet vēlāk, liktenīgas nejaušības dzīta, noskatījos mūžīgā lūzera Mikija Rurka Cīkstoni. Šis salikums man, kas esmu kā “viņi”, izrādījās līdz asarām graujošs. Jo, lai arī “viņi”, nu tie parastie, dzīvojošie Amālijas ielā un Jēkabpils rajonā un “sazinkurellēvēl”..., lai arī viņi ir tik skaisti, tik atbruņojoši patiesi, es tomēr pārāk labi zinu, kā tur pie viņiem mājās smird. Skaisti melnbaltajai nabadzībai, smejošo bērnu un skumstošo veču fona videi aizkadrā paliek smirdoņa. Ceptu kartupeļu smaka ieēdusies tualetes, nekad neremontēta dzīvokļa, kaķu mīzalu, činčiku ārēs. Melnu santīmu īpatnējā smakā, kas paliek uz rokām, ja tos pārāk ilgi skaita. Tāpēc man dusmas. Par savējiem. Vienkāršie cilvēki ļāvušies līdzīgi trušiem? Nē, nav jau ļauni domāts, bet es kaunos skatīties nabago cilvēku patiesību. It sevišķi kopā ar estētiskām kvalitātēm, kas ienestas un noliktas mākslas telpā mums, tīrīgiem un paēdušiem, lai varētu apjūsmot. Pliko patiesību?
Bet Katrīnai cilvēks, lai arī centrā, tomēr nav galvenais. Katrīna iet tālāk. Stāstošie varoņi visbiežāk nosēdināti statiski, viņiem raksturīgajā, tamdēļ pļāpīgajā vidē, visbiežāk uz krēsla. Kamēr viens – divi – trīs no viņiem runā, pārējie sēdekļi paliek tukši. Katrīna filmē, kā viņas stāstnieki pieceļas un aiziet, krēsls paliek tukšs. Tikai labu brīdi skatoties, es sapratu, ka vēroju tukšo krēslu. It kā tur notiktu laiks. Tā vien liekas – tur aizžūžo muša, gaisma maina savus leņķus, nosēžas putekļi un ieēdas priekšmetu plaknēs, tā tos tuvinot iziršanai. Tad es sapratu, ka Katrīna taču nefilmēja stundām ilgi tukšu krēslu. Un lai arī tukšs šis krēsls paliek tikai dažas minūtes, dažas minūtes kontrastā ar blakus ekrānos atraisīto valodu, tomēr iegūst stundu apjomu un nozīmību. Mūsu uztverē laiks ir upe, laiks ir lineārs. Laiks kā trešā dimensija. Katrīna, apmānot mani ar kadrā sastingušo telpu, ir radījusi laika ilūziju, likusi man no jauna aizdomāties par laika relativitāti. Tas, kas ir svarīgs, ir pārlaicīgs. Dzīves spilgtums ir reālāks par laika plūdumu. Paliek esence. Tā, kura iegūta no ticēšanas savai patiesībai, teju vai sazvērnieciski klāstīta, Katrīnas un Agneses objektīva pasvītrota. Homo vulgaris ar savu patiesības, kaut subjektīvās pa-tiesības nozīmību, salauž laika paralēles un diagonāles. Un viņi visi sludina. Ne tikai tāpēc, ka reizumis runā reizē. Ne tikai tāpēc, ka monumentāli. Ne tikai tāpēc, ka viņu mazās patiesības un lielie augumi darbojas vienlaicīgi, teju vai maģiski. Ilgāk skatoties šie cilvēki astoņās kolonnās man sāk atgādināt Titānus, uz kuru salīkušajiem pleciem balstās pasaules smagums. Katrīna radījusi nevis stāstu par Cilvēku, bet pasaules uzbūves apliecinājumu, kur vairāku indivīdu balsis, pārliecība, individualitāte modelē pasaules uzbūvi. Mēs esam tikai instrumenti. Un mūsu personība (nabaga ļaužos tik galēji izteikta, pat izvērsta uz āru), un mūsu taisnīguma izjūta par mūsējo-manējo pasauli ir tikai materiāls, no kura uzbūvēt templi. Kas arī ir šī pasaule zem kosmosa kupola. Un varbūt nemaz nav tik svarīgi, kas viņiem-mums aiz ādas. Patiesībā.

Meklējot iespējas racionāli un pilnvērtīgi izmantot Oforta darbnīcas telpas, 2001. gadā tika uzsākts ilglaicīgs Atvērto darbnīcu (meistardarbnīcu) projekts, veicot izglītojošo darbu skolēnuu, studentu un citu interesentu vidū.Kā dzīvās komunicēšanas formas veids starp mākslinieku un skatītāju, Oforta darbnīcas telpa, kura pati kalpo kā grafikas radošā avota vides atpazīstamības simbols, uz laiku pārtop  par darbu eksponēšanas vietu, paverot iespēju interesentiem uzzināt par estampa tehniku specifiku.

“Neesmu no tiem, kas māk tā skaisti kā no grāmatas runāt,” – brīdina grafiķe Maija Dragūne, kad esmu pārkāpusi viņas darbnīcas slieksni, un noplēš no durvīm lapiņu ar savu uzvārdu, kas savu uzdevumu, palīdzot atrast īstās durvis, ir izpildījusi. Māksliniecei nepatīkot afišēties. Nelielo darbnīciņu Rīgā, 11. Novembra krastmalā, Latvijas Mākslinieku savienības nama 5. stāvā Maija Dragūne izlozējusi pirms vairāk nekā desmit gadiem. Telpa ar labu auru, viņa atzīst, – līdz šim te darbojušies arī gleznotāji Boriss Bērziņš un Vilnis Ozols.

Ventspils Teātra namā sadarbībā ar galeriju Daugava, un bez sadarbības te iztikt nekādi nevarēja, jo tikai trīs dienas pēc izstādes slēgšanas galerijā Daugava, vēl siltas šīs gleznas varēja jau redzēt Ventspilī, tapusi visnotaļ plaša Alekseja Naumova glezniecības izstāde.

Lielāko balvu vizuālās mākslas jomā Latvijā – Purvīša balvu 2011, kuras izteiksme naudā ir 20 000 latu (ieskaitot nodokļus), – iecerēts pasniegt 2011. gada 18. februārī, tā šonedēļ paziņoja Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Ir izveidota Purvīša balvas 2011 žūrija, kurā iekļauti seši Latvijas un trīs ārvalstu pārstāvji

Viens no lieliskākiem apliecinājumiem laikmetīgā cilvēka stāvokļa šizofrēniskumam ir fakts, ka esam spiesti dzīvot paši savā nākotnē. Tas nozīmē – kulturāli vai, vēl konkrētāk, tekstuāli mūsu idejas par pasauli un sevi sakņojas stāstos, ko, nereti nemaz nepretendējot uz Lielā stāsta par patiesību statusu, sacerējuši 20. gs. ideologi, ekonomisti un zinātniskās fantastikas autori. Lai arī esam pārkāpuši tādām atzīmēm kā, piemēram, 1984 vai 2000, ar šiem gadskaitļiem saistītās futūristiskās fantasmagorijas ierakstītas mūsu kultūras pamatā, formē vērtības, normas, paradumus un simbolisko vidi, caur kuru uztveram notiekošo. Cik lielā mērā šīs versijas par civilizācijas attīstību atbilst patiesībai?

Visam pasaulē piemīt savs enerģētiskais lauks. Šī apziņa, šķiet, saucama par mākslinieka Alda Karkovska darbu panākumu atslēgu, par ko vēl līdz 18. februārim var pārliecināties viņa piemiņas izstādē ar provokatīvo nosaukumu Torsionu lauks Latvijas Mākslinieku savienības galerijā.