Postmodernisma vietā visticamāk nāk kaut kas cits, bet neviens vēl nevar pateikt – kas. Mākslas kritiķi un kuratori vienu no atbildēm meklē modernisma aizmirstajos sapņos, agrīnajā slānī, kur rosās nevaldāms radošais gars. Vienlaikus nav noliedzams, ka atbildi meklēt piedāvā arī jaunie mediji, jauno mediju māksla, kas ir mūsu laikmeta specifisks spogulis un ka daudzi mākslinieki izmanto jaunos medijus un digitālos instrumentus nu jau bez lieka trokšņa, domājot vienīgi par mākslinieciskiem mērķiem. “Tomēr mēs nevaram būt tik pārliecināti, ka tālākas būtiskas izmaiņas mākslā nesīs tieši jauno mediju māksla,” saka viens no šī gada Madrides starptautiskā laikmetīgās mākslas tirgus ARCOmadrid konceptuālajiem rīkotājiem Domeniko Kvaranta (Domenico Quaranta) un, pats būdams jauno mediju eksperts, pieļauj, ka tradicionālie mēdiji varētu radošāk reaģēt uz digitālās revolūcijas izaicinājumiem. Itāliešu kritiķis un kurators astoņu galeriju īpašajā ekspozīcijā Expanded Box – Paplašinātā telpa, kas notika ARCOmadrid ietvaros, aicināja arī galeriju Alma no Rīgas ar mākslinieka Ginta Gabrāna fotongleznām. Galerija Alma, kam šogad apritēs pieci gadi, Astrīdas Riņķes vadībā ir pakāpusies nopietnu soli tuvāk tai aktīvajai laikmetīgās mākslas apritei, kas pastāv, bet ko Rīgā reizēm nejūt.
Kultūras Forums aicināja galerijas Alma vadītāju Astrīdu Riņķi uz sarunu pēc atgriešanās no ARCOmadrid, kas šogad Spānijas galvaspilsētā notika no 17. līdz 21. februārim.

Inga Šteimane: – Kas bija galerijas Alma kaimiņi Madrides starptautiskajā laikmetīgās mākslas tirgū ARCOmadrid? Un kā tu juties šajā ainavā, dažādajos kontekstos – līdzās ar Latvijā laikam vislabāk zināmajiem mediju mākslas pionieriem Jodi, ko Expanded Box ekspozīcijā pārstāvēja Berlīnes galerija Gentili Apri, ar apvienību Eva & Franco Mattes aka 0100101110101101.ORG., kuru Sintētiskās performances, kas virtuāli rekonstruē slavenas citu autoru performances, izrādīja Fabio Parisa mākslas galerija (Fabio Paris Art gallery), ar citiem?
Astrīda Riņķe: – Tas ir apmēram kā Olimpiskās spēles vai Oskars – visas galerijas bija ļoti iedvesmojošas un spēcīgas. Par spīti tam, ka es esmu, ja tā var teikt, glezniecības piekritēja, Expanded Box ekspozīcija, kurā mēs piedalījāmies, man bija vistuvākā. Piemēram, man ļoti patika meksikāņu mākslinieks Rafaels Lozano-Hemmers (Rafael Lozano-Hemmer), kura tehnoloģisko instalāciju prezentēja viena no Christie galerijām Londonā Haunch of Venison.

– Kas, tavuprāt, ir Expanded Box ARCOmadrid kontekstā?
– Pats Arco to pozicionē kā jauno mākslu. Un jāsaka paldies kuratoram Domeniko Kvarantam, kurš veidoja tik iedvesmojošu atlasi.

– Tātad, lai iekļūtu Expanded Box, ir jāiztur ne vien maksātspējas kritērijs, bet arī kvalitatīvais vērtējums. Vai dalību šajā ekspozīcijā var saukt par Almas līdz šim lielāko sasniegumu?
– Tas patiešām nebija viegli. Kā visās iekārojamās vietās, te bija liela atlase. No pirmās galerijas dienas esmu zinājusi, ka to darīšu – piedalīšos labās mākslas mesēs. Man bija sarakstiņš ar nosaukumiem, kas man interesē, un ?– tā nu es tur nokļuvu. Iepriekš es braucu skatīties, interesējos, ļoti apzināti uz to gāju. Uzskatu, ka būtisks galerijas solis bija piedalīšanās NEXT Čikāgā pirms gada, kas sevi pozicionē kā jaunās mākslas tirgus, kā arī Berliner Liste iepriekš. Esmu piedalījusies arī citos mazākos projektos. Šī “paplašinātā telpa” Madrides mākslas mesē notiek jau gandrīz desmit gadus un akcentē to, kā dažādas netradicionālas tehnoloģijas izpaužas kvalitatīvā mākslā. Līdztekus ekspozīcijai bija nopietnas diskusijas, piemēram, tur piedalījās mani jau sen fascinējošā japāņu māksliniece Marika Mori.

– Skaidrs, ka mākslas meses ir daudzveidīgas un polifonas, bet vai ir kāds raksturojums, ko īpaši attiecināt uz šā gada ARCOmadrid?
– Ja salīdzinām Arco, piemēram, ar Londonas Frieze, tad Arco ir lielāka, plašāka, daudzveidīgāka un arī tradicionālāka. Savukārt, nav tik milzīga kā Bāzeles mese. Arco ir daudz mūsdienu glezniecības. Šogad Arco īpašais viesis bija Losandželosa.

– Kā Alma tiek galā ar dalības maksām, kas ir vairāki tūkstoši latu, kā arī tehniskajiem izdevumiem, lai ekspozīcija veidotos atbilstoši perfekta?
– Jā, nu taisni nupat apspriedu, ka tā ir cīņa. Bet esmu pateicīga, ka Almas dalību ARCOmadrid atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds (Ls 5064). Es runāju ar citu valstu lielajām galerijām un uzzināju, ka dažādas Eiropas valstis ir lepnas, ka to galerijas piedalās prestižajos mākslas tirgos, tāpēc finansē piecdesmit procentus no izdevumiem. Tas ir lieliski, ka arī pie mums to sāk saprast, ka dalība tāda līmeņa pasākumos ir ieguldījums valstiskā līmenī. Nešaubīgi – tādos iekļūt ir ļoti, ļoti grūti. Šogad mēs bijām vienīgā galerija no Austrumeiropas.

– Savukārt mākslinieki no Austrumeiropas vairs nav retums mākslas tirgos.
– Jā, jo Rietumu galerijas atrod labus māksliniekus – rumāņus, bulgārus, čehus.

– Vai savu galeriju, piedaloties šādos mākslas tirgos, tu orientē uz mērķi pārdot vai arī – reprezentēties?
– Protams, es skaidri zināju, ka Almai tas vispirms ir ieguldījums nākotnē, nevis komerciāls pasākums. Es nebraucu tieši ar tādu domu, ka noteikti kaut kas jāpārdod, lai gan mums bija trīs rezervēti darbi – tā ir taisnība. Bet pirkumi ir reāli un apjomīgi, piemēram, kāds Šveices fonds pirmajā dienā nopirka čehu mākslinieka Jakuba Nepraša instalāciju no mūsu Expanded Box kolēģiem, Portugāles galerijas Arthobler. Pārsvarā mākslas tirgos tomēr pirkumus izdara jau galerijas esošie klienti.

– Vai tas saistīts ar īpašu cenu politiku mākslas tirgos?
– Tomēr nē, taču situācija tur veidojas atbilstoša darījumiem.

– Mākslas tirgos ir iespēja savu izvēli salīdzināt plašā un intensīvā kontekstā, varbūt arī tas ietekmē?

– Tā ir taisnība. Un pati mese garantē kvalitāti tiem, kas varbūt paši tik labi neorientējas.

– Kā tu izvēlējies mākslinieku Gintu Gabrānu konkrēti dalībai ARCOmadrid?
– Ļoti metodiski. Savukārt Gints atnāca uz Almu ar domu, ka viņš gribētu sarīkot izstādi, taču man tobrīd plānā vairs nebija vietas, tāpēc fotongleznu izstāde pagājušā gada decembrī notika Spīķeros. Tātad bija arī sakritība, un tad mēs abi kopā sākām virzīt projektu.

– Kas tevi kā galeristi saista Ginta Gabrāna darbos?
– Lai gan es esmu latviešu jaunās glezniecības patriote un uzskatu, ka tā ir ļoti spēcīga, mani sāk interesēt arī jaunie mediji. Lai nenogurtu. Bet vispār mans viedoklis ir tāds, ka medijam patiesībā nav nekādas nozīmes, var gleznot, var – negleznot. Svarīga ir māksla. Ginta darbos mani piesaista tā atklāsme, ka pasaule sastāv no maziem gaismas gabaliņiem. Uz fotopapīra šī pasaule Ginta darbos parādās milzīgā palielinājumā. Tas ir kā ar jebkuru nopietnu lietu, kurā tu iedziļinies – es tagad esmu iepazinusies ar to procesu, un mani tas ārkārtīgi fascinē. Arī vizuāli šie darbi ir ļoti skaisti.

– Vai ir kāda nozīme tam, ka Ginta Gabrāna darbi tīri vizuāli sasaucas ar abstrakcionismu?
– Es domāju, ka jā. Tā ir burvība, ko papildus it kā atpazīstamai estētikai piedāvā tehnoloģija – nākamo soli.

– Rakstot par Ginta Gabrāna izstādi Spīķeros, es uzsvēru interpretāciju ezotērisko momentu, kas mani nedaudz mulsina (Inga Šteimane Konsekvences, Kultūras Forums Nr. 47, 2009). Ko tu akcentētu Ginta Gabrāna mākslā?
– Mani saista metaforiskais līmenis, mākslinieka iztēle un aizrautība. Bet mani nekādā ziņā netraucē paša mākslinieka dotie procesu apraksti un interpretācijas. Interese par Ginta mākslu Madridē bija patiešām liela, spējām tik kopēt procesa aprakstu lapas izstādes laikā, tāpat atsaucīgi bija mediji, kas labprāt publicēja šos darbus. Protams, es arī biju rūpīgi izpildījusi visus preses materiālu sagatavošanas mājas darbus, un var tikai apbrīnot to līmeni, kāda tas notiek.

– Kāda ir galerista taktika šādā pasākumā – ar kuriem apmeklētājiem runāt, ar kuriem – ne?
– Protams, tev ir intuīcija. Bet es cenšos stāstīt visiem. Tas ir skaidrs, ka tev jāiegulda enerģija. Skaidrs, ka sarunas ar zinošu cilvēku, kolekcionāru rada lielāku baudu nekā vienkārši jūsmotāji, bet es runāju ar dažādiem cilvēkiem. Un cilvēki burtiski plūda uz šo pasākumu, neiedomājams skaits cilvēku, nemitīgi.

– Vai jaunie mediji prasa kādas īpašas tirgus zināšanas dēļ specifiskiem materiāliem, kādos veidojas pats mākslas darbs?
– Šajā ziņā Ginta Gabrāna darbi galarezultātā izskatās tradicionāli – fotopapīrs uz alumīnija un pārklāts ar laku. Gints savā attieksmē pret darbu ir perfekts un ļoti gudrs.

– Bet vai ir kaut kas mainījies attieksmē pret to, kāda funkcija jāpilda nopirktam mākslas darbam – ieguldījuma vai šā brīža nepieciešamības?
– Grūti izdarīt galīgus secinājumus. Ir daudzi, kas investē, bet tādā gadījumā pircējam interesē visdažādākās mākslinieka izpausmes. Katram kolekcionāram ir sava programma. Kādam var patikt, bet, ja tas neietilpst kolekcijas programmā, to neizvēlas.

– Vai tev bija pārsteigumi, atklājumi?
– Lielās līnijās – nē, ja vien par pārsteigumu neuzskata prieku par labu mākslu. Mūsdienu māksla prasa specifisku iedziļināšanos. Bet tādi tehnoloģiski šoki nebija, jo, manuprāt, tam nav nozīmes.

– Kādi ir nākamie soļi Almas darbībā?
– Varbūt vasarā parādīšu jaunus Ginta Gabrāna darbus tepat galerijā, lai gan izstāžu plāns ir ļoti blīvs. Mūs aicina VOLTA, summas nav mazas, bet jādomā un ar laiku jāpiedalās. Protams, krīze ir arī galerijām, bet jādomā tālāk. Mākslas tirgos ir ļoti liels ieguldītās enerģijas koncentrāts.

– Atziņas pēc Arco? Kāds tev tagad izskatās tavas galerijas mākslinieku komplekts?
– Es domāju, ka viss ir pareizi, vienīgi jaunas atziņas ir par to, kādam jābūt piegājienam. Par galerijas mākslinieku izvēli un līmeni es nešaubos, esmu latviešu mākslas patriots. Jādomā, kā producēt, menedžēt, ko kurā brīdī darīt un rādīt. Mums kā mazai nācijai par tādām lietām jādomā. Blakus valsts paviljonam Venēcijas biennālē ir aktīvāk jāattīsta galeriju dalība mākslas tirgos, jo tas ir svarīgi. Un prieks, ka arvien vairāk galerijas no Latvijas to dara. Viens ir tas, ka tu apmeklē kā skatītājs, bet pavisam kas cits – kā dalībnieks.

– Kas mākslā ir svaigs?
– Krīze darbojas kā filtrs, māksla kļūst nopietnāka, ir mazāk spekulāciju. Protams, joprojām ir liela daudzveidība. Es novēroju atgriešanos pie klasiskām formām, tomēr ar jauninājumiem. Varbūt man pašai kā latvietei tas ir tuvs, bet bieži var vērot pievēršanos intīmām dienasgrāmatām, ļoti apdāvināti mākslinieki strādā romantiski, personīgi, intīmi. Man pašai tas ļoti patīk – smalkums, trauslums, intimitāte.