Vakar man bija tāds dīvains sapnis – kamēr sēdēju pie virtuves galda un, malkodama tēju, lasīju rīta avīzi, Jānis parādījās uz manas mājas sliekšņa.
Kas ir Jānis? Manas māsas Ainas mirušais vīrs. Nomira no sirdslēkmes savos četrdesmit astoņos gados. Aina no sērām pavisam sajuka – sāka aizrauties ar alkohola lietošanu un satikās ar vairākiem vīriešiem vienlaicīgi.
Bet ar Jāni attiecības man visu pazīšanās laiku ir bijušas labas, bez starpgadījumiem.
Viņš stāvēja smaidīgs ārdurvju ailē, ģērbies pavisam glaunā uzvalkā, bet rokās nesdams galīgi noskrandušu koferi ar nobružātiem stūriem.
– Joņ, – es teicu savā ierastajā latgaliešu mēlē, – kur ta’ tu ar todu koferi skrīsi? Nāc, īdūšu jeunu.
Viņš neiebilda, rāmi pieņēma manis sniegto dāvanu, kuru izvilku no viesistabas skapja apakšas. Kur palika vecais koferis, tā arī nesapratu – tas vienkārši pazuda tai brīdī, kad Jānis to atlaida.
Tad viņš gribēja doties ceļā, un, būdama pieklājīga, pieteicos šo pavadīt uz Rembates vilciena staciju.
Ceļš nebija diez ko tāls pat manām vecajām, simtu jūdžu nogājušajām kājām, tomēr laiks spītīgi mums vilkās nopakaļ.
Lai gan dzīvē parasti bijām no tiem lielākajiem pļāpātājiem, kas vienmēr visur rada bazāra efektu, ejot ļāvāmies izbaudīt tik ļoti nepierasto klusumu, kāds sen starp mums nebija bijis.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Pievienot favorītiem
Grāmatzīme
Sūtīt pa e-pastu
Skatīts: 86
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
