Stāsti sarindojas rindā viens aiz otra savā gaidīšanas kārtībā un atnākšanas laikā. Bet lieka laika tiem nav gaidīt. Viņi atnāks tagad un nekad citreiz. Viņi ver savu pirmo lappusi kā nākamās durvis un dienas, aizverot cieši ciet vakardienu un paklanoties šodienai no sirds un līdz mielēm.
Pirmais stāsts ir visnepacietīgākais. Viņš stāstīs pats par sevi, jo ir pietiekami iedomīgs, augstprātīgs un ietiepīgs, lai neļautu runāt kādam citam stāstam. Es nogurstu no viņa, pat nedzirdot pirmos vārdus, tik stipri viņš klauvē pie manām durvīm. “Nāc!” es viņam saku, jo citas izejas nav.
Lūk, kādā rītā es atnācu. Nekas neliecināja, ka kaut kas vispār šajā rītā var notikt. Visas dienas un rīti, un vakari, un naktis bija tik līdzīgi cits citam. Un vakars gandrīz bija rīts, un nakts gandrīz bija diena.
Es vienkārši apstājos un paskatījos spogulī. Kaut kur es to seju esmu redzējis. Kaut kur mēs esam bijuši kopā. Kaut kad esam klieguši un raudājuši, dēļ kaut kā un kāda.
Kaut kāda saistība mums citam ar citu ir. Bet mēs neesam brāļi un māsas. Mēs tikai pasniedzam cits citam rokas no rīta un vakarā, kad saskatāmies. Viegli saskaras mūsu pirksti, un uz mirkli mēs esam viens – katrs savā pusē. Savienoties nedrīkstam, jo tad būs neviena.
Es skumji novērsos pie sevis. Attālinājos no spoguļa un sāku brist pa pludmales smiltīm – rītasvārkos, smīdinot kaijas, draiski peldošas un lidojošas gar krastu un knaibošas izskalotās, nesaprotamās lietas. Es sekoju pēdām, kuras kaut ko man atgādināja. Sekoju tām kā apsēstībā.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Pievienot favorītiem
Grāmatzīme
Sūtīt pa e-pastu
Skatīts: 89
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
