– Ko tad tu gribi? Pavaicā savai galvai un atbildi: ko īsti gribi? – mēs uzstājīgi noprasījām svešiniekam, kurš šovakar likās debesu un zemes nepieņemts.
Debesis varbūt viņu drīz pieņems, bet mēs vēl paskatīsimies. Viņam bija tāda soma kā grūsna govs. Pa horizontāli somas uztūkušais materiāls dildams dilis, pailgā mūžā it sērīgs tapis, pamīšus ieraugām raupju tvirtumu un krokainu ļenganumu no pat kreisā aizkrampīša līdz labajam.
Viņā, klātpienācējā, iezīmējās kaut kas pārlieku smagnējs, it kā iekšēja moka ar mazu jaudu prasītos uz āru.
Paklusēja. Viņam – platmale galvā, uz kuras naktī varēja būt apsēdies apaļš mēness. Viņš noņēma platmali, aplūkoja paplūkāto gaiļa spalvu.
Mēs vēlreiz šerpi uzprasījām, ko Mēnesģīmis grib, viņš ar galvas papurināšanu atteicās no priežu klučeļa, kur apsēsties, no patukšas alus pudeles, iesmēķētas cigaretes un pat no remdenas tējas, kas bleķa krūzē, Puslūpas dzejnieka atnesta, pabāzta zem vēja apdrāzta saules stara.
Vispēdīgi:
– Es... mazurku!
Un piebilda mums, apjukušajiem, par godu:
– Es jūs pacienāšu. Bagātīgi pacienāšu! Bet es gribu mazurku.
Mēs saskatījāmies. Viņš mums izmaksās? Puslūpas dzejnieks skaļi pastrēba remdeno tēju. Ratiņkrēsla kapteinis pagrozīja galvu ar visu ratiņkrēslu.
Kas tā mazurka tāda ir? Deja, tik daudz mēs bez tevis zinājām, bet kā jākustina kājas?
– Klausies, Mēnesģīmi, nedzen ar mums velnu!
Viņš zvērēja, ka izmaksās, tiklīdz mēs celsim priekšā mazurku. Viņš zvērēja pie okeāna.
Vismaz septiņi minējumi sekoja cits citam. Nospriedām, ka bez sievišķa mums neiztikt.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Pievienot favorītiem
Grāmatzīme
Sūtīt pa e-pastu
Skatīts: 61
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
