Gadalaiki
Bērnība. Ķengarags. 70. gadi.
1.
ziemās Daugava aizsalst
kāds dodas tai pāri
ar slēpēm
zaļgana tumsa uz upes
guļ dzelmē
zivis un sami
tik nomodā vīri
makšķerēm rokās
un sarkanām sejām
no vēja un sala
es dzīvoju pirmajā stāvā
vientulībai ir sava skaņa
sniegotā ziemas rītā
sētnieks skrapšķina asfaltu
es spītīgi neeju bērnudārzā
mūsu sētā
viss kā pie cilvēkiem
salauztas šūpoles
smilškaste sekla
un smako pēc kaķiem
spēlējam veikalos
tirgots tiek saldējums
ko lūdzu jums
plombīru polu vai krembrulē
mūsu sētā un veikalā
ak nē
neviens nerunā latviski
2.
pavasarī
papeļu pumpuri plīst
un smaržo pēc lietus
stipri un rūgti
mūs pionieros uzņem
visu klasi
ar kaklautu lepojos
būšu sētā savējā mazliet
pēc tam pašai kauns
un sienu to nost
vēlāk komjaunatne
iztiek bez manis
vecais kinoteātris Lāpa
ir ciet
uzcelts jaunais Maskava
eju uz kino
mans top trīs
pūt vējiņi esēnija mūzikas skaņas
uz katru
tā ap trīspadsmit reižu
kā gribētu tikt vēl uz tām
līdz sešpadsmit
bet jāgaida vesela mūžība
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
