***
ko tu sapņo jūra mīklainā tvanā
piekļāvusies mola plecam
kam tu nodrebi atskanot kuģa zvanam
tu taču esi tik veca

Mirst mana pasaku govs

kamēr debesu ceplī pasaka atdziest
mirst mana dzeju dodošā pasaku govs
cik sniegbalti riebīgi atmiņas sadeg –
ārprāts kā uguns mūžīgā tagadne cērt

to nevar vairs izslaukt nokavēts rudens
saskābst veļu bļodiņās piens
rudzos un rokās peld visi vērdiņi brīvie
nē nē nevaru iziet rītausmā kaili trūkst drosmes
patiesi gribas zilzaļu vakaru mīlēt un nelūgt lai  
ieaijā itin nevienu
rītu būs sūtra šodien neatnāk govs visiem mīļums  
      ir skarbs mirst govs

Latvijas Neredzīgo bibliotēkas rīkotā literārā konkursa Manas sirds pasaule dalībnieku dzeja


Man tikai jāpaceļ acis uz augšu,
Lai saņemtu ziņu no mana debesu eņģeļa.

Viņš uzsmaidīs man savu zeltaino smaidu,
Piemiegs ar aci
Un noskūpstīs maigi!

Lilija

Vērdamies peldošā padebesī,
Nezūdies, ka aizmirsts esi.
Nemeklē Viņu arhīvu foliantos,
Patosa putotos pantos,
Zubrītu zvērestu vārdos,
Fanfaru dārdos.
Ko gan dzirdēt, ko redzēt varam,
Ja runājam, raugāmies garām?

Summertime

Mākoņi laiskojas –
Vējš iegrimis meditācijā,
Kā lācene sūnās.
Rāmi tekalē bites,
Meklējot ziedus
Atāla zaļajās dūnās.

Dokumentālas grāmatas fragmenti.
[Autora piezīme: šajā fragmentā aprakstītie notikumi norisinājās
2007. gada 5. aprīļa naktī.]

Ik pa brīdim sadurdamies savā starpā, upē klusu skrapstēja salūzušie ledus gabali, kas, pavasarim nākot, peldēja lejup pa Ventu. Augšā, uz tilta, rībēja satiksme, un no ziemeļrietumiem garā, dobjā tonī atskanēja kāda kuģa miglas taures sveiciens, kuģim no reida ieejot ostā velkoņa Amber pavadībā. Labajā krastā tūlīt aiz tilta melnēja liels, melns kubs trīsstāvu mājas augstumā, kuru no upes atdalīja dzelzceļa atzars, tāpēc kubu ar piestātni vajadzēja savienot īpašam cauruļvadam, kas pāri dzelzceļa atzaram sniegtos no kuba līdz muliņam.