Kad pavasarī veidoju Kultūras Forumam temtisku lappusi, kurā bija apkopoti materiāli par igauņu litertaūru, nosaucu to par Igauņu pavasari. Tagad jāsaka – ņemu savus vārdus atpakaļ! Šis latviešu lasošajai publikai ir bijis īsts igauņu literatūras gads. Vairāki dzejas krājumi iznākuši Guntara Godiņa atdzejojumā, savukārt Lauku Avīzes izdevniecība sarūpējusi pietiekami pārliecinošu prozas klāstu – igauņu noveļu izlasi pavasarī, Andrusa Kivirehka Rijkuri jeb novembri vasarā (gada nogalē izdevniecībā Liels un mazs iznāca šī autora bērnu grāmata Sirli, Sīms un noslēpumi) un vēlāk rudenī – Mari Sātas romānu Burvība un gars Rūtas Karmas tulkojumā.
Romāna darbība risinās 20. gs. 60. gados, ārēji stāsts ir it kā pavisam vienkāršs – par meiteni, kas pūlas atrast sevi dzīvē –, tomēr sajūta, ka visas piedāvātās viņas dzīves versijas tā arī nespēj ne varoni, ne lasītāju aizvest līdz neapšaubāmi, tomēr aiz ārējām aktivitātēm slēpti un paralēli eksistējošām jēgām, piešķir šim darbam īpašu burvību. Mari Sāta pieder pie paaudzes, kas igauņu literatūrā ienāca pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā. Viņas darbi gandrīz četrdesmit gadu ilgajā daiļrades periodā vairākkārt godalgoti, arī 1990. gada romāns Burvība un gars, kas tika atzīts par gada labāko darbu igauņu prozā. Oktobra nogalē savas grāmatas atvēršanas svētkos rakstniece ciemojās Rīgā un atbildēja arī uz dažiem KF jautājumiem.
Ilva Skulte: – Vai iespējams īsi savilkt kopā, kas pēdējos divdesmit gados mainījies igauņu literatūrā?
Mari Sāta: – Es zinu par to ļoti maz, jo strādāju citā laukā, rakstu tikai savus darbus. Man ir ļoti maz laika lasīt. Padomju laikā literatūrai bija milzīga nozīme tautas dzīvē. Cilvēki daudz lasīja to, kas bija izdots igauniski. Grāmatas iznāca milzīgās tirāžās un tika ātri izpirktas, rakstniekiem pašiem tās dabūt nereti bija problemātiski. Tam bija trīs iemesli – pirmkārt, grāmatas bija ļoti lētas, otrkārt, mēs dzīvojām informācijas badā, grāmatu bija maz un nebija ārzemēs izdotā, treškārt, tautas pašsaglabāšanās instinkts – lasījām, lai saglabātu savu valodu un kultūru. Kad kļuvām neatkarīgi, visi trīs komponenti mainījās. Rakstnieki, zinātnieki un mākslinieki nošķīrās katrs savā cunftē, bet pēdējā laikā tomēr var vērot, ka grāmatas lasa daudz, arvien vairāk –bibliotēkās. Savukārt tirāžas ir ļoti mazas – labākajā gadījumā kāds tūkstotis eksemplāru. Tādēļ viedokļu līderi, kas padomju laikā bija rakstnieki, mūsu laikos ir citi. Rakstnieki pārsvarā ir trūcīgi. Tas ir līdzīgi kā Latvijā.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
