Pirmās Auziņas grāmatas manuskripts uzvarēja Klāva Elsberga prēmijas konkursā, kļūdams par mazu maigi rozā krājumiņu Atšķirtie dārzi, kura apvāks ar Artas Ozolas veidotajiem stīgu un ziedlapu motīviem daudz pasaka arī par krājuma galveno intonāciju: tā ir dzeja, kas reizē šķiet bērnišķīgi naiva un drebinoši vieda un kuras lasītājs tiek ierauts reibinoši dzīvā, skaistā un emocionālā pasaulē. Jau pirmajā dzejolī Naktī mēs braucām uz Sauku... Auziņa emocionāli un tēlaini definē, kas mūs sagaida:
“Mani mīļie, dzeja nemaz nav tā, kas jums liekas. Tā ir vilnis, filma, miljons sīku radību, elpu cērt ciet, un prātā pulsējoši viedi vārdi. Kā reizēm tā izlien no miglas, mozaīkas tad maigas, kaķa ķepiņu pelēksārtas, kā saule rāmi no dūmakas izpeld, silti ceļi un silti ceļgali peļķēs.”
Cits hrestomātisks krājuma dzejolis ir Mūsu mātes – sirreālisma poētikas iedvesmots teksts, kuru nevajadzētu skaitīt mīļajai māmiņai dzimšanas dienā – tas zīmē visai draudīgu “mūsu abu māšu” portretu, saskatot viņās gan lauku sievas un hetēras, gan laupītājvecenes, raganas un mazus noraudājušos bērnus un, kā jau Auziņai mēdz būt, par spīti skarbajām asociācijām, tomēr atstāj mīlīgu iespaidu.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Pievienot favorītiem
Grāmatzīme
Sūtīt pa e-pastu
Skatīts: 137
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
