Dzejnieks Fricis Dziesma (1906–2004) uzauga un jaunību pavadīja Ziemeļkurzemē, vēlāk kļūdams par tās jaukumu galveno apdziedātāju latviešu dzejā. Pēc pirmo lirisko un nopietno dzejas grāmatu izdošanas (to vidū arī viņa slavenākais darbs – klusā, necilā Ziemeļkurzemes skaistuma slavinājums dzejoļu krājumā Līvzeme, 1935) viņš trīsdesmito gadu beigās pievēršas arī humoristiskiem dzejojumiem tāmnieku dialektā, izvēlēdamies sev pseidonīmu Alant Vils. Pirmā Viļa grāmata ir Poem pa kulšen, 1937. gadā sarakstītā himna kulšanas talkai
jeb, kā teikts grāmatas apakšvirsrakstā, “ventiņ valde rakstīts peršs”, kuras pirmizdevumu papildina vai katrā lappusē sastopamā Romana Sutas robusti monumentāli sulīgā grafika.
Poēma apraksta grandiozu notikumu kādā lauku sētā – ikgadējo labības kulšanu, kura notiek, pieaicinot lielu pulku talcinieku, kurus visus saimei ir jāpabaro, jāizmitina un jāizklaidē. Tāpēc jau vairākas dienas pirms kulšanas visi gatavo ēdienu kalnus un dzērienu mucas, priecīgi satraukti par gaidāmo tusiņu: “Un kad sagrūsts peides borkans,/sklandrōšem ko likt pa vāk,/saim un sainiks, bišķīt šļorkans,/nospūšes: Nu, le viņ nāk!..”
Kad viss gatavs, Vils episki kinematogrāfiskā vērienā uzzīmē vissatraucošāko brīdi: sētas vārtus attaisa, un pa tiem majestātiski iebrauc “kuļamdamps” – nav jau nekāds akmens laikmets, labību kuļ nevis ar spriguļiem, bet modernu dampi, un uz speciālistiem, kas to māk apkalpot, lieli un mazi talcinieki skatās ar dievināšanu, jo viņi, vai varat iedomāties, ir bijuši pašā Rīgā!
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
