Sniega klusums - tā saucas turku rakstnieka Orhana Pamuka romāna ievada nodaļa, un galvenais varonis nodomā, ka dzejolī tā varētu nosaukt savu iekšējo sajūtu. “Nolaižoties krēslai, viņš iegrima prātojumos, raudzīdamies blāzmā, kas vēl vīdēja debesīs; un sniegpārslās, kas virpuļoja vējā arvien mežonīgāk, viņš nesamanīja sniegavētras vēstnesi, bet drīzāk solījumu, zīmi, kas rādīja atpakaļceļu uz laimi un tīrību, ko viņš reiz bija pazinis bērnībā.” (12. lpp.)
Sniegs pavada visu apjomīgā un fascinējošā romāna attīstības gaitu, izzīmēdams teritoriju (sniegavētras bloķētu pilsētu ar politisko sastrēgumu tajā) un tapsēdams to ar izjūtu, dīvainu lēnu ritmu un noslēpumu, bet arī savdabīgu mēģinājumu sakārtot jēgu, lietojot sniegpārslas kristālu modeli - fraktāli. Romāna 29. (no 44) nodaļā dota shēma, ko galvenais varonis atrod, lai saprastu un izteiktu - shēma viņa jaunā dzejoļu krājuma izkārtojumam. Viņš atrod to sniegpārslā, kuras trīs krustojošās asis viņam nozīmē prātu, iztēli un atmiņas.
Tā arī O. Pamuka romānā konstruētais misticisma, reliģijas, ideoloģiju, kultūru un estētiku fraktālis fascinē ar neaptveramību, nozīmēm un skaidrojumiem pieaugot ikvienā punktā, kur ar autora palīdzību ieskatāmies tuvāk, līdz jau baidāmies ieskatīties. Fascinē arī ar sniega maigumu, nežēlību un - nebaidoties no naivitātes - tiešumu. Lasot tekstu, saprotam, ka talantīgs vārda meistars arī mūsdienu laikmetā ir priviliģēts lietot tādus vārdus kā “laime”, “nāve”, “skumjas”, “sāpes”, “vilšanās”, “kauns”, “prieks”, “vaina” vai “līdzcietība”. Vai arī vārdu “sniegs” – lietot tik piesātināti, daudzveidīgi, līdzās metaforiski un simboliski un reizē tik precīzi, ka vārda nozīme ir ne tik daudz nosauktais objekts pasaulē (pavisam ikdienišķs), bet izsauktais psiholoģiskais stāvoklis – miers un satraukums, skumjas un laime, apziņas skaudrums un ņirba acu priekšā, kas var novest līdz nelabumam.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
