Gandrīz neticami – līdz šim pilnīgākā Fallija darbu izlase izdota tikai 1942. gadā (dzejnieka atraitnes Mildas Palēvičas sakārtojumā) un kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Nu pie amizantā pseidonīma (īstajā vārdā Konrāds Bullāns) un dekadenta reputācijas īpašnieka literārā mantojuma nospodrināšanas ir ķēries apgāds Jaunā Daugava. Rodas jautājums: kas, neskaitot politiskos apstākļus, līdz šim kavējis izdevējus pievērsties Fallijam –vai tā ir nenopietnā attieksme pret provokatīvā pseidonīma īpašnieku vai arī ļaušanās konservatīvās gaumes plūsmai, no jauna nepārvērtējot pagātnes mantojumu?

Tiem, kas jau pazīstami ar “neklasificējamā klasiķa” –20. gadsimta ietekmīgākā Latīņamerikas rakstnieka Horhes Luisa Borhesa latviski jau publicētajiem darbiem izlasēs Stāsti  un Alefs, jaunākais izdotais (un pēdējais paša autora sastādītais) krājums Smilšu grāmata  piedāvās tīkamu atkalieniršanu pazīstamo tēmu “stikla pērlīšu spēlē” Borhesa neatkārtojamajā sapņaini metafiziskajā vēstījuma manierē. Taču tos, kam Smilšu grāmata ir pirmais rokās paņemtais Borhesa darbs, atliek tikai apskaust par gaidāmo intelektuālo baudījumu.

Friča Bārdas dzeju ir bezgala patīkami pārlasīt – lasi un priecājies, ka ir bijis viens normāls latviešu klasiķis, kurš sapratis, kā jārak­sta dzejoļi, lai tie uzrunātu arī pēc simts gadiem, liekot maldīties savās ģiftīgi pievilcīgajās noskaņās kaut kur starp sapni un realitāti. Bārdas dzejoļos nav sastopama uzmācīga moralizēšana un plikas abstrakcijas, viss ir plastisks, reljefs, teju ar roku aptaustāms un ar karstu sirdi izjūtams.

Samtaini pelēka grāmatiņa kabatas Evaņģēlija formātā. Ļoti ērta. Šķiet, pirmais oficiālais Brodska izdevums manās mājās. Vispār jau pirmie J.B. teksti pie manis nokļuva mašīnrakstā, caur koppapīru uzdrukāti uz tāda mīksta, it kā cigarešu papīra. Tas bija krājums Vārdšķira, kuru toreiz man atnesa draugs un klasesbiedrs Iļja Beilins. Mēs mācījāmies Rīgas 10. skolas 8. klasē un lasījām aizliegto Brodski. Pēc tam Iļja vēl nokļuva trakucī, lai izbēgtu armijai, bet vēl vēlāk kļuva par fiziķi un tagad strādā Zviedrijā.

Janvāra sākumā varēja manīt reklāmu: grāmatnīcā Valters un Rapa Karstajā punktā – Šokolādes Jēzus. Kāpēc tieši janvārī (grāmata iznāca pērn oktobrī) un kāpēc tieši šī grāmata (Dienas Grāmatas eseju krājumu virknes pēdējais produkts), nav tik būtiski, taču jāatzīst, ka īpašais piedāvājums nācis īstajā laikā. Grāmata, kuras virsraksts patapināts no Toma Veitsa dziesmas ar trāpīgo un diezgan izaicinošo tekstu, noder, lai ne vien vērstu realitātē Ziemassvētku kartītē izteiktos vēlējumus a la “baltā sniegā domātu baltas domas”, bet palūkotos arī uz pasauli caur Noras Ikstenas piedāvāto prizmu ar Šokolādes Jēzu.

Pirmais un galvenais, kas jāzina par angļu autores Susannas Klārkas desmit gadu garumā pacietīgi tapināto pirmo romānu ar lielākajai daļai lasītāju neko neizsakošo nosaukumu Džonatans Streindžs un misters Norels, ir tas, ka šis darbs ir domāts literatūras gardēžiem. Ne vienu vien, domājams, izbiedēs vairāk nekā 800 lappušu biezā folianta apjoms, zemsvītras piezīmēm bagāta vēsturiska traktāta formāts un gausi arhaiskais stāstījuma temps, taču vārda mākslas baudītāji jūsmos.

Skatoties filmu Spožā zvaigzne (2009) par angļu romantiķi Kītsu, uzmācās skaudība – angļi var pagrābt, kurā pagātnes gadsimtā vien vēlas, un izvilkt no tā kādu spožu dzejas zvaigzni, kuras darbi uztverami kā skaista, slavena pagātne un kuras radīto enerģiju iespējams sajust arī mūsdienās.
Lai arī latviešu dzejas pagātne ir daudz īsāka, arī no tās atmirdz viena otra sena zvaigzne, piemēram, nacionālais romantiķis Auseklis (īstajā vārdā Krogzemju Mikus, 1850–1879), “vulkāniski trauksmaina, aizrautīga rakstura un stingras gribas cilvēks, kas nepazina mērenību un neatzina vidusceļus”.