Samtaini pelēka grāmatiņa kabatas Evaņģēlija formātā. Ļoti ērta. Šķiet, pirmais oficiālais Brodska izdevums manās mājās. Vispār jau pirmie J.B. teksti pie manis nokļuva mašīnrakstā, caur koppapīru uzdrukāti uz tāda mīksta, it kā cigarešu papīra. Tas bija krājums Vārdšķira, kuru toreiz man atnesa draugs un klasesbiedrs Iļja Beilins. Mēs mācījāmies Rīgas 10. skolas 8. klasē un lasījām aizliegto Brodski. Pēc tam Iļja vēl nokļuva trakucī, lai izbēgtu armijai, bet vēl vēlāk kļuva par fiziķi un tagad strādā Zviedrijā.

Janvāra sākumā varēja manīt reklāmu: grāmatnīcā Valters un Rapa Karstajā punktā – Šokolādes Jēzus. Kāpēc tieši janvārī (grāmata iznāca pērn oktobrī) un kāpēc tieši šī grāmata (Dienas Grāmatas eseju krājumu virknes pēdējais produkts), nav tik būtiski, taču jāatzīst, ka īpašais piedāvājums nācis īstajā laikā. Grāmata, kuras virsraksts patapināts no Toma Veitsa dziesmas ar trāpīgo un diezgan izaicinošo tekstu, noder, lai ne vien vērstu realitātē Ziemassvētku kartītē izteiktos vēlējumus a la “baltā sniegā domātu baltas domas”, bet palūkotos arī uz pasauli caur Noras Ikstenas piedāvāto prizmu ar Šokolādes Jēzu.

Pirmais un galvenais, kas jāzina par angļu autores Susannas Klārkas desmit gadu garumā pacietīgi tapināto pirmo romānu ar lielākajai daļai lasītāju neko neizsakošo nosaukumu Džonatans Streindžs un misters Norels, ir tas, ka šis darbs ir domāts literatūras gardēžiem. Ne vienu vien, domājams, izbiedēs vairāk nekā 800 lappušu biezā folianta apjoms, zemsvītras piezīmēm bagāta vēsturiska traktāta formāts un gausi arhaiskais stāstījuma temps, taču vārda mākslas baudītāji jūsmos.

Skatoties filmu Spožā zvaigzne (2009) par angļu romantiķi Kītsu, uzmācās skaudība – angļi var pagrābt, kurā pagātnes gadsimtā vien vēlas, un izvilkt no tā kādu spožu dzejas zvaigzni, kuras darbi uztverami kā skaista, slavena pagātne un kuras radīto enerģiju iespējams sajust arī mūsdienās.
Lai arī latviešu dzejas pagātne ir daudz īsāka, arī no tās atmirdz viena otra sena zvaigzne, piemēram, nacionālais romantiķis Auseklis (īstajā vārdā Krogzemju Mikus, 1850–1879), “vulkāniski trauksmaina, aizrautīga rakstura un stingras gribas cilvēks, kas nepazina mērenību un neatzina vidusceļus”.

Ieraugot šī dzejoļu krājuma nosaukumu, daļa cienījamo lasītāju uzreiz iebļausies: paldies, mēs to Aspaziju ar visu viņas Raini ienīstam jau kopš pamatskolas laikiem, vai tad nu atkal par viņu jāraksta?! Ļaujiet atbildēt: laiks dziedēt senās naida vātis un aplūkot šo antīko grāmatiņu tīra prieka pēc, nevis lai analizētu krājuma novatorisko kompozīciju un pasvītrotu katra dzejoļa galveno domu.

90. gadu literārā paaudze, kas sevi nodēvēja par “jauno literatūru”, apzināti pārrāva saiti ar iepriekšējo gadu latviešu dzejas tradīciju. Viņi lēma sākt visu no gala, radīt tukšā vietā. Tik krasam pavērsienam bija arī objektīvi nosacījumi – viņuprāt, izmainītā sociālpolitiskā neatkarības situācijā nevarēja lietot vecās poētiskās formulas ar agrāk iestrādāto dzejas misijas apziņu.