Friča Bārdas dzeju ir bezgala patīkami pārlasīt – lasi un priecājies, ka ir bijis viens normāls latviešu klasiķis, kurš sapratis, kā jāraksta dzejoļi, lai tie uzrunātu arī pēc simts gadiem, liekot maldīties savās ģiftīgi pievilcīgajās noskaņās kaut kur starp sapni un realitāti. Bārdas dzejoļos nav sastopama uzmācīga moralizēšana un plikas abstrakcijas, viss ir plastisks, reljefs, teju ar roku aptaustāms un ar karstu sirdi izjūtams.
Kritika
Latviskais Brodskis. Pieskārienam tīkams
Samtaini pelēka grāmatiņa kabatas Evaņģēlija formātā. Ļoti ērta. Šķiet, pirmais oficiālais Brodska izdevums manās mājās. Vispār jau pirmie J.B. teksti pie manis nokļuva mašīnrakstā, caur koppapīru uzdrukāti uz tāda mīksta, it kā cigarešu papīra. Tas bija krājums Vārdšķira, kuru toreiz man atnesa draugs un klasesbiedrs Iļja Beilins. Mēs mācījāmies Rīgas 10. skolas 8. klasē un lasījām aizliegto Brodski. Pēc tam Iļja vēl nokļuva trakucī, lai izbēgtu armijai, bet vēl vēlāk kļuva par fiziķi un tagad strādā Zviedrijā.
Karstā šokolāde un Jēzus
Aizspogulija. Ieeja pieaugušajiem
Censīgais tēvijiets
Skatoties filmu Spožā zvaigzne (2009) par angļu romantiķi Kītsu, uzmācās skaudība – angļi var pagrābt, kurā pagātnes gadsimtā vien vēlas, un izvilkt no tā kādu spožu dzejas zvaigzni, kuras darbi uztverami kā skaista, slavena pagātne un kuras radīto enerģiju iespējams sajust arī mūsdienās.
Lai arī latviešu dzejas pagātne ir daudz īsāka, arī no tās atmirdz viena otra sena zvaigzne, piemēram, nacionālais romantiķis Auseklis (īstajā vārdā Krogzemju Mikus, 1850–1879), “vulkāniski trauksmaina, aizrautīga rakstura un stingras gribas cilvēks, kas nepazina mērenību un neatzina vidusceļus”.
Kritika



Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds

