2010. gada 27. janvārī 91 gada vecumā savā mājā Kornišā, Ņūhempšīrā miris Džeroms Deivids Selindžers. Amerikāņu rakstnieks, kurš pazīstams ar savu interesi par Austrumu reliģiski filozofiskajām mācībām, neko jaunu nav publicējis jau gandrīz pusgadsimtu, tomēr viņa vārds nav zaudējis savu īpašo nozīmi – ne lasītāju skaita ziņā visā pasaulē, ne sava veida auditorijas intereses intensitātes ziņā.
To uzturēt palīdzējusi gan rakstnieka nedaudz skandalozā dīvaiņa slava, gan spēles ar publicitāti un kareivīgā attieksme pret autortiesībām, gan mīti par nepublicētu manuskriptu pilno seifu (kam nu būtu jāveras!), bet galvenokārt apslēptā, tomēr literatūrzinātnieku un lasītāju joprojām meklētā ezotēriskā jēga viņa prozas darbos. Suģestējošā precizitāte, ar kuru rakstniekam izdevies veidot savu varoņu raksturus un izjūtas, īpašais, attīrītais stils un noskaņa, džeza, kino, autoritārisma, pasaules kara un pēckara laikmeta nedaudz sāpīgā dziņa un absurda, atsvešinātības sajūta kombinācijā ar dzenbudisma un Vedantas atziņām laikam nav atstājusi neievainotu nevienu Selindžera lasītāju. Sācis publicēt stāstus 20. gs. 40. gadu sākumā žurnālā The New Yorker, viņš tikai pēc kara, kura laikā dienējis amerikāņu armijā, iemantoja īpašo popularitāti un slavu – galvenokārt ar savu romānu Uz kraujas rudzu laukā (1951), kura galvenais varonis ir zēns uz nopietnas, patstāvīgās dzīves robežas, nespējot atrast pieturas punktus, vērtības, jēgu – Holdens Kolfīlds ir ne tikai savas paaudzes pasaules izjūtas izteicējs. Jautājumi, ko izvirza šis par kulta varoni kļuvušais tēls, varbūt vēl krasāk un izteiksmīgāk uzrunā stāstos un romānos, kas publicēti nākamajās grāmatās - Deviņos stāstos (1953), Frenijā un Zūijā (1961) un Augstāk spāres, namdari un Seimūrs: Ievads (1963). Selindžera pēdējais stāsts Hepvorta, 16, 1924 (1965) līdzīgi daudziem viņa stāstiem apraksta Glāsu ģimeni – tā ir septiņgadīgā Seimūra Glāsa vēstule uz mājām. Tieši bērni un jaunieši Selidžera stāstos nereti intuitīvi nonāk pie patiesības tīrradņa, ko, iespējams, visu dzīvi meklējis pats rakstnieks, bet ikdienas dzīves jezgā un patērniecismā iestigušie pieaugušie neieklausās un nedomā…
Selindžer, Selindžer, kur gan vēl ekstrēmāku domāšanas vietu piedāvāt 20. gadsimta bērniem kā krauju rudzu laukā!
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
