Gandrīz neticami – līdz šim pilnīgākā Fallija darbu izlase izdota tikai 1942. gadā (dzejnieka atraitnes Mildas Palēvičas sakārtojumā) un kļuvusi par bibliogrāfisku retumu. Nu pie amizantā pseidonīma (īstajā vārdā Konrāds Bullāns) un dekadenta reputācijas īpašnieka literārā mantojuma nospodrināšanas ir ķēries apgāds Jaunā Daugava. Rodas jautājums: kas, neskaitot politiskos apstākļus, līdz šim kavējis izdevējus pievērsties Fallijam –vai tā ir nenopietnā attieksme pret provokatīvā pseidonīma īpašnieku vai arī ļaušanās konservatīvās gaumes plūsmai, no jauna nepārvērtējot pagātnes mantojumu?

Tiem, kas jau pazīstami ar “neklasificējamā klasiķa” –20. gadsimta ietekmīgākā Latīņamerikas rakstnieka Horhes Luisa Borhesa latviski jau publicētajiem darbiem izlasēs Stāsti  un Alefs, jaunākais izdotais (un pēdējais paša autora sastādītais) krājums Smilšu grāmata  piedāvās tīkamu atkalieniršanu pazīstamo tēmu “stikla pērlīšu spēlē” Borhesa neatkārtojamajā sapņaini metafiziskajā vēstījuma manierē. Taču tos, kam Smilšu grāmata ir pirmais rokās paņemtais Borhesa darbs, atliek tikai apskaust par gaidāmo intelektuālo baudījumu.

Mazs stāsts par lielo dumpi un vakariņām sveču gaismā

Sagrabējušais žigulis dzīvelīgumu izrādīja, tikai izripojot no garāžas. Ieraugot zemās pelnu krāsas debesis, netīrās, ar smiltīm sajauktās sniega vērpetes pagalmā, saltajā vējā čiepstošo zvirbuļu bariņu kailajā jasmīnkrūmā un kailu bezcerību bijušās puķu dobes vietā, automašīna zaudēja jebkuru interesi par darbošanos. Taču vīrietis zināja, ka vaina nav meklējama žiguļa dvēseles noskaņojumā, bet gan benzīnbākā.
“Tukša māga arī cilvēkam bojā skatu uz dzīvi,” secināja vīrietis, “tāda ir tā strupā dzīves patiesība.”

***
ko tu sapņo jūra mīklainā tvanā
piekļāvusies mola plecam
kam tu nodrebi atskanot kuģa zvanam
tu taču esi tik veca

Mirst mana pasaku govs

kamēr debesu ceplī pasaka atdziest
mirst mana dzeju dodošā pasaku govs
cik sniegbalti riebīgi atmiņas sadeg –
ārprāts kā uguns mūžīgā tagadne cērt

to nevar vairs izslaukt nokavēts rudens
saskābst veļu bļodiņās piens
rudzos un rokās peld visi vērdiņi brīvie
nē nē nevaru iziet rītausmā kaili trūkst drosmes
patiesi gribas zilzaļu vakaru mīlēt un nelūgt lai  
ieaijā itin nevienu
rītu būs sūtra šodien neatnāk govs visiem mīļums  
      ir skarbs mirst govs

Friča Bārdas dzeju ir bezgala patīkami pārlasīt – lasi un priecājies, ka ir bijis viens normāls latviešu klasiķis, kurš sapratis, kā jārak­sta dzejoļi, lai tie uzrunātu arī pēc simts gadiem, liekot maldīties savās ģiftīgi pievilcīgajās noskaņās kaut kur starp sapni un realitāti. Bārdas dzejoļos nav sastopama uzmācīga moralizēšana un plikas abstrakcijas, viss ir plastisks, reljefs, teju ar roku aptaustāms un ar karstu sirdi izjūtams.

Samtaini pelēka grāmatiņa kabatas Evaņģēlija formātā. Ļoti ērta. Šķiet, pirmais oficiālais Brodska izdevums manās mājās. Vispār jau pirmie J.B. teksti pie manis nokļuva mašīnrakstā, caur koppapīru uzdrukāti uz tāda mīksta, it kā cigarešu papīra. Tas bija krājums Vārdšķira, kuru toreiz man atnesa draugs un klasesbiedrs Iļja Beilins. Mēs mācījāmies Rīgas 10. skolas 8. klasē un lasījām aizliegto Brodski. Pēc tam Iļja vēl nokļuva trakucī, lai izbēgtu armijai, bet vēl vēlāk kļuva par fiziķi un tagad strādā Zviedrijā.

Latvijas Neredzīgo bibliotēkas rīkotā literārā konkursa Manas sirds pasaule dalībnieku dzeja


Man tikai jāpaceļ acis uz augšu,
Lai saņemtu ziņu no mana debesu eņģeļa.

Viņš uzsmaidīs man savu zeltaino smaidu,
Piemiegs ar aci
Un noskūpstīs maigi!

Lilija