Svētīgi, ka ir tāds Latvijas Jaunā teātra institūts, kas ik gadu – vai nu ar festivālu Homo Novus vai, kā šogad, Homo Alibi – atklāj Latvijas teātra sezonu ar kārtīgu smadzeņu šūnu izvingrināšanu, pārdomām par teātra, un ne tikai, procesiem, ļauj iepazīt dažādas formas un teātra valodas iespēju aktualitātes, turklāt veiksmīgi samaisa vietējos ūdeņus ar plašākiem.

Turpinām iepazīstināt lasītājus ar 20. Rīgas Starptautiskā kinoforuma Arsenāls programmu, šīsnedēļas uzmanību veltot japāņu drāmai Piepūšamā lelle (Air Doll, 2009). Tā kā foruma tēma šogad ir tieši Japāna, filma padziļinātā veidā raksturo japāņu aizraušanos ar mangu – gan erotisko, gan ne–erotisko komiksu estētiku, kurā centrālās lomas ieņem jaunas, naivas meitenītes īsos bruncīšos un milzu bizēm.

 Trīscēlienu matrjoška
Alekseja Popogrebska (1972) vārds tiem, kas kaut nedaudz interesējas par Krievijas kino aktuālajiem strāvojumiem, nebūs svešs. Kopā ar Borisu Hļebņikovu 2003. gadā debitējis ar romantisko Dullā Daukas stāstu Koktebeļa un 2007. gadā uzņēmis tā sauktā krievu jaunā viļņa drāmu Vienkāršās lietas (abas filmas to iznākšanas gadā festivālu programmās rādītas arī Rīgā).

Starptautiskais laikmetīgās un video mākslas festivāls Ūdensgabali šogad var lepoties ar divām lietām. Pirmkārt, šis joprojām ir vienīgais festivāls Baltijā, kas piedāvā izbaudīt šī audiovizuālā paveida darbus. Otrkārt, tas svin savu desmito dzimšanas dienu, aicinot viesos interesentus no 3. – 5. septembrim uz AB dambja, Daugavmalā.

Kinoteātris Rīga savu jauno sezonu atklājis ar spāņu režisora Rodrigo Garsijas drāmu Māte un bērns (Mother and Child, 2009). Tā patiesi ir laba izvēle un kalpo par sava veida prologu turpmākajiem piedzīvojumiem kinozāles krēslā, iedodot laba, nopietna kino toņkārtu, kura, jācer, nepārtrūks turpmākajos mēnešos, kad repertuārā parādīsies aizvien jauni režisori ar saviem veikumiem.

Lai rosinātu lasītāju uzmanību uz tuvojošos Rīgas starptautisko kinoforumu Arsenāls, līdz kuram mūs šķir vēl trīs nedēļas, turpmāk Kultūras Forums iepazīstinās ar filmām, kas iekļautas kādā no piedāvātajām sešām foruma programmām. Šoreiz tā ir nīderlandiešu režisora, scenārista un aktiera Aleksa van Varmerdama ekscentriskā melnā komēdija Emmas Blankas pēdējās dienas (De laatste dagen van Emma Blank, 2009), kas iekļauta starptautiskajā konkursa programmā.

Elmāra Seņkova mēģinājumos visbiežāk lietotā frāze ir pamudinājums aktierim “darbojies uz priekšu, domā tālāk”. Ar šo enerģisko aicinājumu var apzīmēt Elmāra paša dzīves pārliecību. Viņš paspēj būt gan skolotājs, gan audzēknis. Aktieris un režisors. Vēl viņš spēj organiski apvienot divas jomas, kas slēpj bagātīgu sinerģiju –  bērnu izglītošanu un profesionālo mākslu.

Neatkarīgajā Dirty Deal Teatro vasaras karstumā tapis pirmais jauno režisoru eksperimentālā projekta Lobotomijas spēlītes iestudējums – režisora Valtera Sīļa un grafiķes Kates Krolles izrāde – lekcija – seanss Hipnotizē mani. Kaut projekta Lobotomijas spēlītes veidotāji atzīst, ka šoreiz par rezultātu būtiskāks ir izpētes un radošo meklējumu process, iznākums neliek vilties – Hipnotizē mani ir domāt un atcerēties rosinošs, brīžiem mazliet biedējošs un vienlaikus jautrs piedzīvojums, kurā kopīgi iesaistīti gan izrādes veidotāji, gan skatītāji.