Šī ir jau otrā vasara, kad norisinās Grafikas kameras organizētais plenērs Ventspilī. Nosaukums Ventspils DOKUMENTA atsauc atmiņā laikmetīgās mākslas izstādi Kaselē, taču nekā kopīga te nav, ja nu vienīgi mazpilsēta un vēlēšanās, lai pasākums sasniegtu līdzīgu vecumu un ikgadējo situāciju maiņām atbilstošu harmonisku attīstību.

Pusapaļu jubileju – 65 – septembra nogalē atzīmēs mākslinieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Ivars Heinrihsons. Kopš 2008. gada viņa pārraudzībā atrodas LMA Vizuālās mākslas nodaļa, kā arī glezniecības katedra, bet pedagoga darbs akadēmijā aizācies krietni agrāk – 1973. gadā, tūliņ pēc mākslinieka gleznotāja un pedagoga kvalifikācijas iegūšanas. Skolā – atbildība pret topošajiem gleznotājiem, bet uz audekla, papīra un skulpturālos veidojumos jau krietnu laiku zirgi, koncertflīģelis un balerīnas – tieksme pēc dabīgā, ideālā un kulturālā.

Performance gluži kā konceptuālisms, zemes māksla, body arts, grafiti un citi 20. gadsimta otrā pusē radušies mākslas veidi jau pēc neilga laika nostabilizēja savu pozīciju mākslā, tomēr reizē saglabājot savu alternatīvo, neizprotamo dabu. Iespējams, ka neizpratni rada performances nemateriālā daba, līdzība teātrim un tieksme saplūst ar citiem mākslas veidiem. Tomēr, lai cik liela būtu nekonsekvence vai skatītāja neizpratne, performances māksla turpina eksistēt un darboties līdzās gan tādiem tradicionāliem mākslas veidiem kā glezniecība un tēlniecība, gan jaunajiem medijiem, pasmeļoties idejas kā no viena, tā no otra.

Par Baznīcu, skaistumu un mākslu. Saruna ar Romas katoļu Baznīcas Liepājas Sv. Jāzepa draudzes  prāvestu Gati Mārtiņu Bezdelīgu, jautā Hannes Korjus. Par iemeslu šīm sarunām kļuva apstāklis, ka pāvests Benedikts XVI 2009. gada 21. novembrī ciemos uz Siksta kapelu uzaicināja gandrīz 500 visu jomu pazīstamāko mūsdienu mākslinieku. Šī tikšanās bija iecerēta, pieminot desmit gadus kopš iepriekšējā pāvesta Jāņa Pāvila II vēstules māksliniekiem, kurā viņš runāja par mākslas nepieciešamību baznīcā, kā arī 45 gadus kopš pāvesta Pāvila VI pirmās tikšanās ar māksliniekiem.

1962. gadā gleznotais portrets Ieva, kas vēl līdz 15. augustam aplūkojams Rīgas mākslas telpā, izstādē Glezniecība Latvijā no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas 1950. – 1990., ir mums kārtējo reizi atgādinājis, ka pat tik nelielā saimniecībā kā Latvijas kultūras mantojums dārzi var aizaugt.

Salīdzinot ar pērnā gada klusumu pēc Rīgas Kultūras aģentūras likvidēšanas, Rīgas Mākslas telpā zem Rātslaukuma atkal sāk rosīties dzīvība. SIA Rīgas Nami pakļautībā nonākušajā kultūras iestādē sadarbībā ar mākslas profesionāli – kuratori un laikraksta Kultūra Forums galveno redaktori Ingu Šteimani –  tiek rīkotas vērienīgas izstādes, kas pārsteidz ne vien apjoma, bet arī pārdomātas laikmetīgās māk­slas koncepcijas ziņā. Februārī tika atklāta Māra Su­bača personālizstāde Jaunie darbi un retrospekcija, savukārt vēl līdz 15. augustam Rīgas Mākslas telpā var aplūkot iespaidīgu šīs vasaras izstādi Glezniecība Latvijā (1950 – 1990) no Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijas. Veidot izstādi, atlasot gleznas no plašās un joprojām maz pētītās Latvijas Mākslinieku savienības darbu kolekcijas, Ingai Šteimanei bija liels izaicinājums, gan rodot atbildi uz bieži uzdoto jautājumu, kāpēc tas pēc 20 gadiem vispār būtu jādara, gan arī meklējot konceptuālus risinājumus, kā ar savu profesionālo bagāžu un pieredzi laikmetīgajā mākslā vērsties pret aizspriedumaino domāšanu, lai atbrīvotu ceļu izpratnei par vērtībām, kas tomēr ir atrodamas padomju laika mākslas mantojumā.

Šā gada 15. maijā Mākslas dienu un Dundagas pils dienas programmas ietvaros  notika Latvijas Medaļu mākslas kluba trešās medaļu kolekcijas svinīga nodošana Dundagas pils Pastāvīgajai medaļu kolekcijai. Šogad Dundagas pils saņēma 49 medaļas – 24 latviešu un 25 ārzemju meistaru darinājumus.

“Es visu laiku esmu kopā ar akmeni. Tas ir kā mans otrais es. Dari ko darīdams, akmens ir visur, visā manā ikdienā. Iestādīt to zemē, izņemt. Akmens iekšpuse – miesa, akmens āda – ārpuse... Es nezinu, kā to nosaukt, kas mani mudina to darīt. Inspirācija? Nojauta? Vai dziņa? Ir kaut kas tāds. Šī pasaule un tā otra. TE un kaut kur TUR. Bet kur? Ir kāda redzama plakne, bet ir arī neredzama, neapjaušama telpa vai plakne. Tu esi TE, bet ir kaut kur TUR,” stāsta mans tēvs, tēlnieks Ojārs Feldbergs.