Svētīgi, ka ir tāds Latvijas Jaunā teātra institūts, kas ik gadu – vai nu ar festivālu Homo Novus vai, kā šogad, Homo Alibi – atklāj Latvijas teātra sezonu ar kārtīgu smadzeņu šūnu izvingrināšanu, pārdomām par teātra, un ne tikai, procesiem, ļauj iepazīt dažādas formas un teātra valodas iespēju aktualitātes, turklāt veiksmīgi samaisa vietējos ūdeņus ar plašākiem.

 Trīscēlienu matrjoška
Alekseja Popogrebska (1972) vārds tiem, kas kaut nedaudz interesējas par Krievijas kino aktuālajiem strāvojumiem, nebūs svešs. Kopā ar Borisu Hļebņikovu 2003. gadā debitējis ar romantisko Dullā Daukas stāstu Koktebeļa un 2007. gadā uzņēmis tā sauktā krievu jaunā viļņa drāmu Vienkāršās lietas (abas filmas to iznākšanas gadā festivālu programmās rādītas arī Rīgā).

Starptautiskais laikmetīgās un video mākslas festivāls Ūdensgabali šogad var lepoties ar divām lietām. Pirmkārt, šis joprojām ir vienīgais festivāls Baltijā, kas piedāvā izbaudīt šī audiovizuālā paveida darbus. Otrkārt, tas svin savu desmito dzimšanas dienu, aicinot viesos interesentus no 3. – 5. septembrim uz AB dambja, Daugavmalā.

Kinoteātris Rīga savu jauno sezonu atklājis ar spāņu režisora Rodrigo Garsijas drāmu Māte un bērns (Mother and Child, 2009). Tā patiesi ir laba izvēle un kalpo par sava veida prologu turpmākajiem piedzīvojumiem kinozāles krēslā, iedodot laba, nopietna kino toņkārtu, kura, jācer, nepārtrūks turpmākajos mēnešos, kad repertuārā parādīsies aizvien jauni režisori ar saviem veikumiem.

Neatkarīgajā Dirty Deal Teatro vasaras karstumā tapis pirmais jauno režisoru eksperimentālā projekta Lobotomijas spēlītes iestudējums – režisora Valtera Sīļa un grafiķes Kates Krolles izrāde – lekcija – seanss Hipnotizē mani. Kaut projekta Lobotomijas spēlītes veidotāji atzīst, ka šoreiz par rezultātu būtiskāks ir izpētes un radošo meklējumu process, iznākums neliek vilties – Hipnotizē mani ir domāt un atcerēties rosinošs, brīžiem mazliet biedējošs un vienlaikus jautrs piedzīvojums, kurā kopīgi iesaistīti gan izrādes veidotāji, gan skatītāji.

Trīsdesmitgadīgais britu režisors Kristofers Nolans savu vietu pasaules kinematogrāfa kartē iezīmēja pirms desmit gadiem, uzņemot mistisku krimināltrilleri Memento – par to, cik milzīga nozīme ir atmiņai un, līdz ar to, cik grūti to restaurēt, ja tā bojāta. Vārdu salikums “mistisks trilleris” paliek Nolana raksturotājžanrs līdz pat šodienai, galu galā tieši viņš pārņēma Betmena sērijas uzņemšanu savās rokās (nu, labi, precīzāk sakot, viņam tika uzticēta šāda iespēja), uzspodrinot pabalējušās supervaroņa bruņas ar intelekta apdvestu autentiskumu, kura simbiozēšanā līdzdalīgas gan īpatnās filmēšanas lokācijas, gan aktieru sastāvs ar Kristienu Beilu priekšgalā.

Relatīvi zemā gaisa temperatūra Kannu kinofestivāla iesākumā deva nostalģisku iepriekšējo gadu fonu – sarāvušies, vairākas drānu kārtas citu uz citai savilkuši, Kannu apmeklētāji dāsni dalījās atmiņās par iepriekšējos gados piedzīvoto un necentās aktīvi pārspriest nule redzēto.

Strauji tuvojoties vasaras brīvlaikam, latviešu teātris piedāvā divas jaunas, kvalitatīvas bērnu izrādes – Leļļu teātrī igauņu režisors Reins Agurs iestudējis Ērkšķrozīti un pēc aktieru Gunas Zariņas un Kaspara Znotiņa iniciatīvas Jaunā Rīgas teātrī tapis uzvedums Skolotājs Jāps un klase. Abas izrādes tiek rādītas mazajos spēles laukumos, un balstās uz radniecīgu principu – aktiera spēli ar lelli vai objektu.