Ja latviešu lasītāja rezervētā attieksme pret fantāzijas žanra literatūru kā vienvienīgām blēņām un pasakām pēdējo gadu laikā sāk jūtami noplakt – tiek izdoti ne tikai ārzemju autoru bestselleri par nepilngadīgiem burvjiem un vidusskolnieču romāniņiem ar vampīriem, bet sāk parādīties arī pirmie oriģināldarbi, – tad skats uz otru lielāko fantastiskās literatūras atzaru, proti, šausmu literatūru, joprojām ir visai bēdīgs.

“Cilvēka dzīvei, man dažkārt šķiet, tiek piešķirts pārāk liels svars. Nāvei - pārāk liels bezsvars. Nāve ir bezsvars. Bet varbūt otrādi. Apmēram divi miljoni latviešu dzīvo dzīvsvarā. Daži tūkstoši – bezsvarā. Nē, varbūt tie paši divi milljoni dzīvo bezsvarā?“ jautā Inga Žolude vienā no stāstiem (Es pats) savā jaunākajā stāstu krājumā Mierinājums Ādama kokam.

Starpkaru Latvijas ārlietu resora vadītāju galerijā ir vārdi, kas labāk zināmi vien pašaurā pētnieku lokā (Ludvigs Sēja, Hugo Celmiņš, Antons Balodis u.c.). Toties divus citus nemaldīgi nosauks un savā vīzē raksturos gandrīz katrs.Tie ir  mūsu valsts pirmais ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Mei­erovics un pēdējais šai postenī kalpojušais Vilhelms Munters. Abi spīdoši profesionāļi un starptautiskas autoritātes. Viens jauno valsti ievedis lielās diplomātijas arēnā, otrs  kā augsta amatpersona bijis klāt tās neatkarības norieta stundās.

Latviešu lasītājs arvien biežāk tiek lutināts ar pārsteidzoši labiem itāļu literatūras tulkojumiem (un tas lielā mērā izrādās tulkotājas Daces Meieres pirksts). Arī Paolo Džordano - grāmatas iznākšanas laikā divdesmitsešgadīgā Turīnas universitātes teorētiskās fizikas doktoranta – debijas romāns Pirmskaitļu vientulība, kas uzreiz 2008. gadā izpelīnjās ne tikai auditorijas uzmanību, bet arī  itāliešu literatūras galveno prēmiju Premio Strega (pirmoreiz tik jaunam rakstniekam!), varētu tikt saukts par pārsteidzošu

Egils Plaudis (1931–1987) parasti tiek pieskaitīts pie tiem 70. – 80. gadu dzejniekiem, kuri, lai arī mūžam palikuši savu skaļāko priekšteču ēnā, ievilkuši dažus zīmīgus vaibstus šā posma dzejā. Plaudis, rakstnieka Jāņa Plauža dēls, spāņu kultūras cienītājs un romantisma ietekmju adepts, pie savas pirmās grāmatiņas (Padebeši, 1967) tika tikai trīsdesmit sešu gadu vecumā, taču turpmāk rakstīja un publicējās intensīvi.

Šogad Latvijā beidzot tika izdots iepriekš latviski netulkotā Jaunzēlandes rakstnieka Loida Džounsa (Lloyd Jones) 2006. gadā sarakstītais un nākamajā gadā jau godalgotais romāns Misters Fips (Mister Fip). Un tas ir ne tikai literāri interesants, bet arī visnotaļ politisks darbs - iespējams, tāds, kāda pašlaik pietrūkst pašai latviešu literatūrai.

"Grāmatu detektīvs” – tā, iespējams, varētu nosaukt romānu, kura centrā ir grāmatas, to rak­stītāji un lasītāji un kurš varbūt tieši tāpēc atgādina kaut kur jau lasītu motīvu kolāžu – varbūt Fuko svārstu, Bābeles bibliotēku, Dimā klubu, bet varbūt pašu Vēja ēnu – mazpazīstama spāņu autora Huliana Karaksa romānu, kuru mistiskā vietā ar nosaukumu Aizmirsto grāmatu Kapsēta 20. gadsimta 50. gadu Barselonā atrod antikvāras grāmatnīcas īpašnieka desmitgadīgais dēls Daniels, un tas viss notiek citā romānā ar tādu pašu nosaukumu.

Andris Zeibots ir jau labi pazīstams vismaz divos literāros ampluā: kā vairāku augsti intelektuālu dramaturģijas un prozas grāmatu autors un kā absurdo BēBē Brokastu pantiņu un stāstiņu autors. Šo darbu auditorija gandrīz nepārklājas. Lai lasītu un saprastu Zeibota prozu, ir nepieciešama tāda zināšanu bāze, kas nepiemīt vidējam BēBē Brokastu klausītājam (nemaz nerunājot par intelektuālu mīklu risināšanas azartu).