Imants Gross dzimis un uzaudzis Zviedrijā, latviešu ģimenē, kas, līdzīgi daudzu citu latviešu liktenim, pēc Otrā pasaules kara nonāca trimdā. Studējis un strādājis vairākās pasaules valstīs, kas neapšaubāmi ietekmējis viņa personības veidošanos. No 2004. gada dzīvo Rīgā, un pēdējos četrus gadus vada Ziemeļu ministru padomes biroju Latvijā. Vectēva radošā mantojuma iedvesmots, Imants Gross jau agrīnā jaunībā sāka interesēties par fotogrāfiju, kas ar laiku kļuva par viņa dzīves neatņemamu daļu.
Šobrīd Ventspils teātra nama Jūras vārti Mazajā izstāžu zālē ir apskatāma Imanta Grosa personālizstāde Ūdens…
Inga Brūvere: – Nesen tu man atsūtīji vienu no savām pēdējām fotogrāfijām ar bērnības spēļu lācīša attēlu, nosaukums – Old Friend (Sens draugs). Acīmredzot lācītis Tev ir ļoti tuvs. Pastāsti par savu bērnību.
Imants Gross: – Esmu dzimis Vermlandē (Värmland) Zviedrijā, netālu no Norvēģijas robežas, vietā, kur dzīvoja rakstniece Selma Lāgerlēva (Selma Lagerlöf) un kas ir aprakstīta viņas romānā Gesta Berlings. Mana ģimene tur nonāca, jo tēvs dabūja darbu kā mežcirtējs. Tur, meža vidū, es piedzimu. Bez mums bija vēl divas latviešu ģimenes – rakstnieks Alfrēds Dziļums ar sievu Irmu Vārpu, kas ir mana krustmāte, un mākslinieks Imants Sinka ar ģimeni. Vēlāk Alfrēds uzrakstīja romānu Meža aizvējā par tiem laikiem, kur arī aprakstīja manu dzimšanu. Pirms dažiem gadiem biju turp aizbraucis. Mājas, kur toreiz dzīvojām, vairs nav, bet milzīgas, trīsdesmit metru augstas egles, kuras mana mamma iestādīja, ir palikušas.
Vēlāk mana ģimene pārcēlās uz Stokholmu, kur arī uzaugu un gāju pamatskolā. Piecpadsmit gadu vecumā devos uz Minsteres latviešu ģimnāziju. Sākumā domāju, ka braukšu tikai uz vienu gadu, bet paliku līdz skolas beigām. Bija gan brīdis, kad mani gandrīz izslēdza no skolas...
– Par ko..?
– Par streika rīkošanu. Latviešu valodu toreiz pasniedza Austris Grasis un mums viņš kā skolotājs ļoti patika. Acīmredzot skolas vadībai nē, jo tā viņu gribēja atlaist. Mēs par viņu iestājāmies un sarīkojām streiku, kas bija pirmais skolas streiks Ziemeļreinas – Vestfālenes vēsturē.
– Vēlāk studēji jurisprudenci.
– Pēc skolas beigšanas vēl paliku Vācijā un kādu brīdi pastudēju socioloģiju Minsteres universitātē, kas toreiz bija ļoti kreisi noskaņota un mēs gandrīz visu semestri nostreikojām. Tiku uzņemts arī zobārstniecības nodaļā, bet mani tas neinteresēja un zināju, ka visu dzīvi ar to nodarboties negribēšu. Bet to vēlējās mani vecāki, jo uzskatīja, ka ir vajadzīgs kārtīgs amats. Pēc kāda laika es braucu atpakaļ uz Zviedriju. Ilgi nevarēju izšķirties, ko darīt tālāk. Skolā man bija labas sekmes mākslas priekšmetos,un viena no domām bija studēt mākslu. Otra – tieslietas. Izšķīros par labu tieslietām un iestājos Stokholmas universitātē. Pēc tam Briseles universitātē, kur ieguvu maģistra grādu starptautiskajās tiesībās.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
