Apvienojot RPIVA un aktīvu dejas nozares darbinieku spēkus, izlolots pārstāvēto valstu un tēmu ziņā līdz šim Latvijā nebijis dejas notikums. Pat ja vairāki no programmā iekļauto kārdinošo referātu (piemēram, par deju kā pretterorisma līdzekli) autoriem neieradās. Rīga ir jauns punkts dejas pētnieku kartē, tāpēc pagaidām nevar lepoties ar “būs visi!”. Taču situācija drīz var mainīties, jo galvenais priekšnosacījums tam, lai būtu, ko pētīt, analizēt un aprakstīt, mums jau ir – dejotāju un horeogrāfu augstais profesionālais līmenis, turklāt neatkarīgi no dejas veida. Kongresa viesi, kas vēroja Latvijas dejotājus kongresa atklāšanas koncertā Kongresu namā, noteikti aiznesīs vēsti uz savām mājām. Citējot Edmundu Veizānu, “bija savāktas spicās blices, labākie no visiem žanriem” – TDA Dancis, TDA Dzintariņš, Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, Buras, Veizāna deju skola, Līgas Libertes deju studija Body and Soul un TDA Zelta sietiņš.
Arī Rita Spalva ir apmierināta ar paveikto: “CID prezidents Alkis Raftis atzina, ka kongress bija neliels, labi noorganizēts (ko mums bija īpašs prieks dzirdēt), ar kvalitatīvu saturu. Ne vienmēr jābūt vairākiem simtiem referentu, mazāks formāts dod iespēju vairāk kontaktēties un pabūt kopā. Bija ap 60 dalībnieku no ārvalstīm, 10 – 15 no Latvijas. Referātu, priekšlasījumu un meistarklašu kopējais skaits – 59. Visi ir apmierināti, ārvalstu viesi nebija gaidījuši tādu programmu – mēs padomājām arī par ekskursijām, braucām uz Brīvdabas muzeju, līdz ar to viesi iepazina arī Latvijas kultūru.” Ritu Spalvu mēdz pretrunīgi vērtēt, pārmetot nevēlēšanos sadarboties. Arī pati horeogrāfe sevi dēvē par autsaideru. Varbūt šī sajūta ietekmējusi Ritas Spalvas kongresa referāta Dejas izglītība Latvijā izvairīšanos no dejas izglītības programmu un problēmu analīzes, tā vietā liekot pārskrējienu baleta vēsturei, Dziesmu un deju svētku tradīcijai un sīki izklāstītus Boloņas procesa principus. Unificēta un saprotama sistēma augstākajā izglītība ir svarīga, taču dejas māksla nu gan ir tā nozare, kur šie principi spēlē nebūt ne galveno lomu. Vienkāršs piemērs – vienai no visprestižākajām dejas skolām Eiropā un pasaulē – P.A.R.T.S. – nav nekāda atzīta un saprotama statusa. Un galu galā arī CID prezidents Alkis Raftis, inženieris, sociologs, vadības zinību doktors, strādājis atbildīgos amatos milzu uzņēmumos, un deja ir tikai viņa sirdslieta.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Tags: dejas kongress Rita Spalva Alkis Raftis Normunds Veizāns Regīna Kaupuža RPIVA dejas pētniecība nr. 27 406 2010
Pievienot favorītiem
Grāmatzīme
Sūtīt pa e-pastu
Skatīts: 100
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
