Šādas, cerams, ne pārāk didaktiskas norādes ir pagājušā gada dokumentālajā filmā Stulbuma laikmets (The Age of Stupid) redzētais. Tajā jaunzēlandiešu režisore, scenārija autore un operatore Frenija Ārmstronga (Franny Armstrong) stāsta par to, kāds ir ceļš, kuru veic cilvēce globālā mērogā, izmantojot tās resursus, lai ražotu gan vajadzīgas un nepieciešamas, gan pilnīgi liekas un pat kaitnieciskas preces.
Tā dēvētās zaļās kustības filmas tieši pēdējās desmitgades laikā guvušas sevišķu ieverību un uzmanību no skatītāju puses, piemēram, režisora Deivisa Gugenheima un ASV bijušā viceprezidenta sadarbība Neērtā patiesība, Leonardo di Kaprio producētā un stāstnieka lomā pavadītā 11. stunda, somu režisora un viņa ģimenes centieni gadu iztikt bez naftas produktiem filmā Receptes katastrofai, un citas.
Stulbuma laikmets šo stāstu vidū iejūtas pārliecinoši, atšķirībā no Neērtās patiesības, kuras zemtekstuālajā slānī varēja just tiešus kodienus ASV Kongresa kājā, Frenijas Ārmstrongas darbs ir lietišķš, diplomātisks un izvirzītajās tēzēs samērīgs. Tomēr tas nenozīmē, ka tas neapgādātu skatītāja pēcsajūtu ar smagiem un nozīmīgiem jautājumiem, kurus varētu noformulēt vienā konkrētā: "Kā mēs tik tālu varējām nonākt?"
Filmas centrālā līnija ir šāda: ir piecdesmit gadu tāla nākotne, pasaules kontinentus līdz nepazīšanai ir pārvērtušas dabas stihijas, un kā pēdējais cilvēces bastions ir saglabājies gigantisks tornis, kurā atrodas mūsu civilizācijas kultūras mantojums – eksponāti no visiem pasaules muzejiem, serveru rindas, kurās satilpināta katra uz zemes reiz sarakstītā grāmata vai ieskaņotais mūzikas albums. Šai tornī, kurš atrodas jūras vidū Norvēģijas tuvumā, mitinās cilvēks, ko filmas autori dēvē par Arhīvistu. Viņa lomā iejūtas dažādu Holivudas filmu raksturlomu aktieris Pīts Postletlvaits (Pete Postlethwaite). Viņš, sēžot pie datora ekrāna, kurā savukārt no otras puses raugās skatītājs, ar pirkstu velk pāri dažādiem informācijas laukiem, skatoties fotogrāfijas, videorullīšus, pētot diagrammas un sarakstus. Vienlaikus Arhīvists veic tādu kā atvadu ierakstu nākamajām paaudzēm, atstāj informācijas kapsulu, kurā apkopoti tie fakti un notikumi, kas planētai Zeme kalpojuši kā baigi priekšvēstneši, lai pēcāk attaptos teju pilnīgā iznīcībā. Iesākot ar viesuļvētru Katrīna, turpinot ar ūdens piesārņojumu Nigērijas ūdenstilpnēs, Monblāna ledāja kušanu, nobeidzot ar... jā, nav jau pat ar ko nobeigt, jo vides izmaiņu radīto problēmu saraksts neizpaužas kā noslēgta vienība, tā robežas paplašinās ar katru dienu, faktiski, stundu. Katra no pieminētajām problēmām, protams, ir ar savu cilvēcisko kontekstu, precīzāk, tajās ir iesaistītas cilvēku dzīves.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Pievienot favorītiem
Grāmatzīme
Sūtīt pa e-pastu
Skatīts: 165
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
