Kultūras Forumam komponists stāsta par iecerēm, kas noslīpētas koncertiem nedēļas nogalē, par komponēšanas uztveri klasicisma izpratnē un par to, ka “jāuzasina zīmulis” – jāizstrādā savs rakstības stils.
Ilze Zveja: – Ko tu pats teiktu par darbiem, kas skanēs Cēsīs?
Kristaps Pētersons: – Sapnis fagotam un kamerorķestrim ir darbs, ko esmu veidojis kā koncertu, lai arī apjoma ziņā tā ir miniatūra. Anotācijā rakstīju, ka redzēju sapni, kurā atrados pilsētā, un tur visu laiku skanēja tas skaņdarbs. Mēģināju to pieraks?tīt. Mūzika man šķiet tāda sapņaina.
Otrs darbs – elektroakustiskā pastaiga mežā Kurbads – īstenībā daudzu cilvēku kopdarbs. Muzikāli to veidoju kopā ar Līgu Celmu. Mēs strādājām pēc principa – Līga uzraksta muzikālu materiālu un es uzrakstu muzikālu materiālu, tad apmaināmies ar šiem fragmentiem un strādājam tālāk viens ar otra mūziku. Tas nebija viegli, jo ir jāprot atdot materiāls. Bet arī aizraujoši un noderīgi, jo uzzini, ko ar šo materiālu dara cits, kādā virzienā iet. Pārmaiņus vienā ainā skanēs mana mūzika, otrā – Līgas. Svarīgi bija, lai kompozīcija veidotos kā vienots veselums, lai katrs neaizietu savā virzienā. Vienojošais faktors ir izpildītāji – Latvijas Radio kora grupa, kas ierakstīja mūziku un tekstus, ko pastaigas laikā atskaņos dīdžejs Monsta. Būs arī daži pirotehnikas efekti un teatrāla darbība.
– Vai šis iestudējums ir tapis, Radio kora mudināts?
– Tā ir Kaspara Putniņa ideja, apbrīnojami ilgi viņš to ir auklējis. Pie šī darba sākām strādāt apmēram pirms diviem gadiem. Tā tas lēnām tapis ar piecām ierakstu sesijām, apmēram ar pusgada pārtraukumiem. Bija neskaitāmas tikšanās ar radio kora dziedātājiem. Improvizējām par pasaku, sākumā daudz runājām par to, kas ir varoņi, ka Kurbads ir vienīgais varonis, kas monolīts no spēka viedokļa. Viņam viss izdodas. Tomēr iestudējumā arī šis varonis tiek salauzts. Brīnišķīgi, ka Kaspars Putniņš spēja šo projektu saturēt kopā un aizveda līdz finālam.
– Pasakas atskaņojums notiks trīs reizes, un daba būs parūpējusies par dažādu atmosfēru katrā reizē.
– Mēs ar to rēķināmies. Nav iespējams pa Cīrulīšu dabas taku vienā reizē izvadāt vairāk nekā 40 – 50 cilvēku. Piecdesmit cilvēku šāda projekta atskaņojumam būtu par maz, pārāk elitāri būtu. Tāpēc ir trīs pastaigas. Pirmā pastaiga būs septiņos vakarā, kad vēl ir gaišs, trešā – jau tumsā.
– Pagājušā gadā Cēsu festivālā skanēja tavs iniciēts elektroakustisks projekts Ugunszīme, pavasarī bija elektroakustisks projekts Vieglums, tagad Kurbads. Vai elektronikas un akustisko skaņu savienojums tev ir tuvs izteiksmes veids?
– Ilgu laiku man likās interesanti miksēt visu kopā. Ar Kurbadu šis posms tuvojas noslēgumam. Ugunszīme un Vieglums bija nopietnas ieceres, bet noslēgums ir viegls un, cerams, jautrs.
– Pirms mēneša tu biji viesis KREMERata Baltica festivālā, aprīlī skanēja Vieglums un uzvedums kopā ar vokālo grupu Putni, gada sākumā bija Latvijas jaunās mūzikas dienas, skatoties koncertu programmas, šķiet, tu piedalies ļoti daudzos projektos un arī tava mūzika daudz skan.
– Tas tā tikai izskatās. No mūzikas viedokļa Latvijas jaunās mūzikas dienās man skanēja viens skaņdarbs, un tas pats tikai piecas minūtes garš. Man bija uzstādījums sev – ja reiz esmu mākslinieciskais vadītājs, tam nav jāpārvēršas par Pētersona festivālu. Kas attiecas uz pārējo – mūzika ir mans dzīvesveids, es strādāju katru dienu un varu to profesionāli izturēt. Ceru, ka man nav pārmērīgu kritumu starp skaņdarbiem. Ja kādā brīdī nav ko teikt, tad arī jāpārtrauc.
Es skatos uz mūzikas rakstīšanu kā klasicisma laikmetā, kad komponisti rakstīja ļoti daudz un mūzika tapa lēveriem. Tas ir ikdienas darbs. Pieļauju, ka pēc kāda laika būs pilnīgs klusēšanas periods. Bet tagad es rakstu un ļaujos savai varēšanai.
– Vai darbi lielākoties ir pasūtinājumi vai paša ieceres, ko piedāvā atskaņot?
– Visi, atskaitot paša iniciētas idejas, piemēram, Vieglums, ir pasūtījuma darbi. Ciklā Rudens mūzika bija pāris idejas, ko man ļoti gribējās realizēt. Vienkārši radoša ideja, ko vajadzēja pārbaudīt, kā strādā. Pasūtījumi jau nemaina manas idejas.
– Vai, rakstot šodienas izpildītājiem, domā arī par to, vai un kā tava mūzika skanēs pēc gadiem sešdesmit?
– Neviens nevar pateikt, vai tas skanēs pēc gadiem. Es nedomāju, ka man par katru cenu vajadzētu iekļūt koncertu repertuārā. Man ir svarīgi savu skaņdarbu dzirdēt labā atskaņojumā vienu reizi. Ar to pietiek, un es eju tālāk. Man nav tādu ambīciju – nostatīt sevi blakus latviešu klasiķiem.
– Vairākos tavos darbos būtisks ir stāsts. Kāpēc šodienas mūzikai ir vajadzīgi stāsti?
– Domāju, ka stāsti nosacīti ir posms, kas saslēdz elitāro, akadēmisko mūziku ar auditoriju. Mūžīgi aktuālais ir jautājums, ka mūsdienu mūzika nesasniedz klausītājus, tad stāsts vienlaikus ir māksliniecisks objekts un tas āķis, kas it kā aicina publiku nākt. Vienmēr ir bijis vieglāk pārdot mākslu kopā ar stāstu, sākot jau ar Bēthovena Mēnesnīcas sonāti.
Otrs – gribas izstāstīt to, kas pašiem liekas svarīgāks, ar Putniem tas bija stāsts par sievietes dzīves posmiem, Ugunszīmē stāsts, ko izlasīju avīzē par cilvēku, kas atstāj labi apmaksātu darbu un pārceļas uz laukiem. Tikko bija sākusies ekonomiskā krīze, un likās fascinējoši, ka ir cilvēki, kas spēj izkāpt no kredītu atpelnīšanas riteņa. Man liekas, stāsti nozīmē ieklausīšanos sevī.
– Vai stāsti caur mūziku un mūzika caur stāstiem arī turpināsies tavos darbos?
– Nē, ar Kurbadu beidzas arī stāstu posms. Tālāk mani interesē risināt nosacīti absolūtākas un nosacīti normālākas problēmas striktākos žanra ietvaros.
– Bieži arī pats piedalies savu darbu atskaņojumos un, neatkarīgi no mūzikas rakstura, ar nopietnu sejas izteiksmi.
– Tā ir mana attieksme pret darbu. Neko sev nevaru padarīt.
– Kuros savos projektos iesaisties kā mūziķis?
– Kompozīcija paņem arvien vairāk mana dzīves laika, bet cenšos sabalansēt, jo man patīk spēlēt kontrabasu, bet nepatīk spēlēt savu mūziku. Jaundarba iestudēšana komponistam ir jādzird no malas, bet, esot pašam arī atskaņotājam, tas ir neiespējami, jo vairāk koncentrējies savai partijai. Tā vienkārši sanāk, un pašam spēlēt ir lētāk.
– Šogad ļoti izteiksmīgi parādījās vēl viens tavas darbības aspekts: Pētersons – Zariņš. Marģerim Zariņam ir lielāka nozīme tavā dzīvē un daiļradē vai tas bija labi menedžēts simtgades pasākums?
– Mani īpaši neuztrauc jubilejas, kaut noliegt šo faktoru nevar. Ja nebūtu jubilejas, Komponistu savienības padome diez vai būtu piekritusi tieši Marģeri Zariņu izraudzīties kā Latvijas jaunās mūzikas dienu galveno komponistu. Man ļoti patīk viņa literārie darbi, lasot Viltoto Faustu, likās interesanti, kā viņš strādā ar valodu, kādas viņam ir valodas izjūta. Kā Vienas vasaras stāstos lieto veco latviešu valodu, ka savu skopo valodas zināšanu dēļ pat aizmaldījos no sižeta. Protams, arī mūzika. Likās svarīgi, ka festivālā skan pēc iespējas vairāk Zariņa mūzikas. No otras puses, tā ir ērta pozīcija – viņš ir spilgta personība un uz tā bāzes var izveidot monolītu festivāla programmu. Tas bija mans mērķis – izveidot festivālu kā monolītu mākslas darbu. Daļēji tas arī izdevās.
Nevaru teikt, ka būtu mācījies instrumentāciju no Marģera Zariņa darbiem, drīzāk tā ir attieksme pret dzīvi, ko arī uztveru no viņa darbiem; brīvi nepiespiesti izturēties pret stiliem, ka galvenais nav turēties viena žanra rāmī un mākslā var darīt visu, ko vēlas.
– Vai domā iesaistīties arī nākamo LJMD rīkošanā?
– Es tikai šogad biju mākslinieciskais vadītājs. Tas bija diez gan grūts periods, jo naudas jautājumi gandrīz piespieda visu atlikt. Bet, pateicoties komandai, tas izdevās. Arī mūziķi bija ļoti atsaucīgi. Ja būtu rēķinu piestādīšana, kā tas bija pirms diviem gadiem, nekas nebūtu noticis.
Man arī nebūtu ko teikt nākamā gadā, un neredzu jēgu turpināt tieši tāpat. Kaut kam jaunam vajag laika distanci. Tagad mani vairāk interesē “uzasināt zīmuli”, mācīties.
– Vai dosies kaut kur studēt?
– Nē, turpināšu strādāt orķestrī, rakstīt, orķestris arī ir manas mācības, jo ikdienā dzirdēt orķestri ir liels bonus. Kad rakstu orķestrim, es dzirdu, kā tas skan, man nav vajadzīgs datorprog?rammu izmantot.
Man liekas svarīgi izveidot savu rakstības stilu, strādāt. Mērķis ir izteikties pēc iespējas skaidrāk.
– Kā tu to saproti – izteikties skaidrāk?
– Lai nerodas jautājumi par formveidi, tematiskā materiāla kvalitāti, spilgtumu. Instrumentācijas uzspodrināšana, veidot to oriģinālāku. Šobrīd es strādāju kā jau daudzi, izmantojot shēmu, kā jāraksta attiecīgais darbs, bet gribētu ieviest tajā kaut ko savu. Pastrādāt ar harmoniju.
– Tā ir neapmierinātība ar sevi?
– Es neesmu pilnībā apmierināts ne ar vienu savu darbu. Reizēm nepilnību ir vairāk, citreiz mazāk. Bieži pārstrādāju savus vecos darbus. Strādājot materiāls pats mani ved loģiskā virzienā, tomēr pienāk brīdis, kad uzrodas kāds šķērslis, kuru nevar pārvarēt, ir jāpielaiž kļūda, sanāk grēkot pret formu, pret pašu materiālu. Man svarīgi to mazināt, pilnveidot sevi tehniski.
– Tu piedalīsies arī Cēsu festivāla konferencē Rūpes radīt.Ko tev šķiet svarīgi pateikt par radošo procesu?
– Es gribu dalīties savā apjukumā. Vēl arvien auditorijas problēma ir aktuāla laikmetīgās mūzikas koncertos. Publikas piesaistei nelīdz ne iepriekšminētie stāsti, ne izcilu mūziķu aicināšana. LJMD noslēguma koncertā uzstājās KREMERata Baltica un zāle bija pustukša, tas šķita skumji. Nav tā, ka pēkšņi būtu krass auditorijas kritums, bet nav attīstības. Nezinu, ko vajag. Droši vien talantīgākus producentus un menedžerus.
No otras puses, nav naudas reklāmai, kaut man ļoti nepatīk viss, kas saistīts ar reklamēšanu, man tas liekas uzbāzīgi, kliedzošo un nevajadzīgi. Bet citādi jau nedzird. Ko lai dara, ja negrib reklamēties, tā ir mana dilemma? Draugi, kas strādā reklāmā, stāsta, ka jaunākā tendence ir nevis pārsātināt televīziju un radio ar reklāmu, bet reklāma no mutes mutē, draugs sliktu neieteiks.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
