Ar uzreiz pamanāmo un izstādei svarīgo informāciju par: braila rakstu, sociālo tīklu pētnieka radītām kartēm, mežģīņu darināšanas tehniku, kā arī vēl japāņu galda kultūras tradīcijām māksliniece Gundega Strautmane piesaka sevi kā aktuālas diskusijas pārstāvi. Mākslas disciplīnu stingrās robežas, kā arī “tīrās mākslas”, amatniecības un tā dēvētās lietišķās daiļrades pozīciju nošķiršana pašreiz sastop kritiku kā starp māksliniekiem, tā starp lietišķajiem un dizaineriem.
Ar savām knipelētajām sociālajām kartēm, kas turklāt vēl vēlas būt lietojamas cilvēkiem ar redzes traucējumiem un ar piedāvājumu dzert tēju, knibinoties pa mākslas darbu, vienlaikus aptaustot sociāla pētījuma ilustrāciju, Gundega Strautmane gluži kā modernisma pirmsākumos vēlas “salaulāt” mākslu un dzīvi caur vizuāli dekoratīvu izpausmi, neatstājot to bez funkcionālas jēgas vienlaikus. Un, ja atceramies, tieši visu lietu ornamentaližēsana deva savu ieguldījumu modernisma pirmsākumos, atraisot abstrakciju un abstrakto elementu funkcionālo jēgu mākslā. Ar visu šo kontekstu kopumu māksliniece pievienojas vēl vienai vārīgai vietai – laikmetīgās mākslas pašrefleksijai “ko darīt ar mākslu”. Un virziens, kurā viņa meklē atbildes, saistāms ar modernās mākslas arheoloģiju. Tas ir viens no aktuālajiem virzieniem šobrīd – meklēt laikmetīgās mākslas identitāti, aizrokoties līdz modernisma saknēm un cenšoties tur atrast kādu agrāk nepamanītu snaudošu pumpuru. Atbrīvoties no pašmērķīgajiem vēlāku laiku formālisma uzslāņojumiem, no “bezatbildīgā postmodernisma”, bet vienlaikus palikt modernās mākslas valodas robežās, nezaudēt šo valodu.
Turpinājumu lasiet drukātajā KF.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
