– Jūsu izstādes konceptā ir tik daudz nozīmes slāņu un ideju, ka neviļus jāsāk ar banālo jautājumu, kā jūs pie tā nonācāt?
Gundega Strautmane: – Sākās viss ar individuālas tehnikas attīstīšanu. Studējot Mākslas akadēmijā, sapratu, ka neko no tradicionālā, kas ir tekstilmākslā, es neuzskatu par savu un negribētu atkārtot. Visu manu radošo darbību caurvij vēlme darīt kaut ko jaunu, kaut ko pastāvīgi mainīt. Tradīcija man nozīmē, ka ir iespējams izvērtēt, kas ir bijis. Sekot kādai tradīcijai mani nevilina. Tad es atradu šo tehniku, kas sanāca kā izgudrot velosipēdu no jauna, jo šāda tehnika jau eksistē – tā ir knipelēšana. Kad reiz vienu knipelētāju biju uzaicinājusi uz akadēmiju un lūdzu, lai viņa man parāda savus rakstiņus, viņa ilgi tiepās un beigās teica, ka nedošot gan, jo tie esot viņas pašas rakstiņi – tajos vēlāk izsprauda adatiņas, ap kurām vēlāk tiek aptīti diegi. Domāju: ja viņa nedod tos rakstiņus, tad otrreiz tādus kā viņa vairs netaisīšu, un sāku meklēt konceptu šādiem rakstiem. Tā es atklāju Braila šriftu, kas veidots pārsteidzoši līdzīgi – balstās uz punktu izvietojumu. Man tas vēl papildus deva iespēju mežģīnēs iekodēt un iemūžināt kādu tekstu. Ticu vārda lielajam spēkam, esmu daudzas reizes dažādos veidos piedzīvojusi, kā tas materializējas. Arī Bībelē teikts: “Un Vārds tapa miesa…” No tā var spriest, ka mēs visi esam tapuši no vārda. Vārds ir spēcīgs instruments, un strādāt ar šo spēcīgo instrumentu, no tā veidojot mežģīnes, man likās ļoti uzrunājoši. Paralēli studēju arī Berlīnes mākslas universitātē, kur apguvu funkcionālo dizainu. Tādēļ visai savai mākslai esmu mēģinājusi piešķirt arī funkciju. Tā nu šīm mežģīnēm, sienas dekoriem, kam jau bija gatava funkcija – iekodēts vārds, kas var strāvot telpā un to piepildīt ar savu ideju. Savos trakajos studiju gados sāku ar destruktīvām tēzēm – vārds “destrukcija” rādīja to, ka materiāls noārdās. Tā bija gara rinda ar miniatūrām, kuras sastāvēja no viena vārda “destrukcija”, bet to galvenais uzdevums bija parādīt, kā ornaments mainās no viena veida uz nākamo. Tā nonācu līdz neredzīgo cilvēku vajadzībām, līdz idejai radīt mākslu tieši viņiem – cilvēkiem, kas neredz. Pēc pirmajiem testiem man drusku sašļuka dūša, jo šie cilvēki teica, ka tādā veidā rakstīto vairs īsti nespēj izlasīt, jo teksts ir dekoratīvi izvietots, nelineārs. Tad sāku domāt, kā ielikt darbos kaut ko citu, un radās ideja par draudzību. Likās, ka šie cilvēki ir izolēti, un gribēju parādīt, cik visi tomēr esam savstarpēji vienoti. Tad es ņēmu par pamatu Valda Kreba sociālo tīklu attēlus, kur parādīts, cik mēs tomēr visi esam saistīti – te ir gan slimību saites, kur parādās, kā viens cilvēks otram nodod baciļus, un saslimst vesels reģions. Tad ir draudzības saites un ir ģenētiskās un biznesa vidē pastāvošās saistes. Šis ir mans pēdējais eksperiments, kas noslēdzās ar diskusiju Laikmetīgās mākslas centrā par to, vai šāda akliem cilvēkiem domāta māksla ir vajadzīga. Zinu to, ka ir cilvēki, kas mākslu negrib baudīt tikai ar redzi. Pati pasniedzu reklāmas dizainu, kur ir atzīts, ka cilvēki grib lietas aptaustīt, pagaršot, pasmaržot, vizuālā uztvere ir tikai neliela daļa. Haptika tad nu ir viens no veidiem, kā apgūt šos darbus.
– Zināmā mērā tas ir paradoksāli, jo mūsu laikmets ir pārblīvēts ar vizuālajiem tēliem. Lai gan Māršals Maklūens jau sen izvirzīja domu, ka, pateicoties elektronisko mediju attīstībai modernais cilvēks atgriežas tajā, ko viņš sauc par akustisko telpu – telpā, kur cilvēks apgūst pasauli, vienlīdz izmantojot visus savus jutekļus, kas daudzus gadsimtus, pateicoties rakstības izmantojumam informācijas nodošanā, bijuši it kā pamesti novārtā.
– Jā, tieši tā. Tā kā esmu mācījusies arī dizainu, tad cenšos mainīt vidi – arī to, kurā atrodas māksla. Šajā izstādē ir galds, uz kura esmu domājusi izvietot savus darbus. Tas nozīmē, ka mēs varam sēdēt pie šī galda, vienlaicīgi nogaršot sakē un suši, atrasties sava veida japāņu dārzā un vienlaicīgi arī baudīt mākslas darbus, kas atrodas nevis kaut kur tālumā pie sienas, bet turpat blakus. Šo galdu arī visu laiku var mainīt – likt citu paneli u.tml. Tas man nozīmē, ka komunikāciju var paplašināt, ja māksla ienāk mūsu ikdienas komunikācijā.
– Vai ideja nozīmē, ka, redzot, kā tas izskatās grafiski, mēs kaut ko varētu mainīt arī savās attiecībās un savā vidē?
– Jā, komunicējot viens ar otru. Jo mūsu galda kultūra visbiežāk aprobežojas ar tādu paēšanu. Šo konstrukciju es tā varētu attīstīt līdz saviem pensijas gadiem.
– Jūsu mākslā tomēr parādās tēli ar savām konkrētām nozīmēm. Tie ir uzknipelēti Valda Kreba vizualizētie sociālie tīkli. Pastāstiet, par ko ir šie darbi!
– Man tuvākais ir tīkls, kas attēlo slimību izplatīšanos. Tas ir sērīgs stāsts par to, kā cilvēki viens no otra saņem slimību, bet ir sanācis gaužām skaists. Ar krāsām esmu uzdarbojusies kā māksliniece. Van Gogs redz ārā augošu saulespuķi, bet tomēr uzglezno to citādi. Līdzīgi kā viņš iedvesmojas no lietām dabā, es iedvesmojos no tā, ko var atrast interneta vidē, un arī nedaudz savādāk “uzgleznojusi” savu saulespuķi. Bet krāsas bija arī oriģinālā – krāsas apzīmē dažādas cilvēku grupas – slimos, tos, kas tikai pārnēsā slimības utt. Bet statistiku es nemēģinu saturēt, paturu tikai emociju gammu, ko darbs satur un strādāju, attīstot no jauna. Manā gadījumā saulespuķe jau ir vismaz manās domās ieguvusi citu nozīmi, ne tik pārbāzta ar datiem. Tas, kā mēs katrs apstrādājam datus, ir ārkārtīgi individuāli. Man tuvs ir austrumnieku piegājiens, kur cilvēks ir liecinieks, nevis vērtētājs. Izvērtēšanas process traucē uztvert mākslu. Man ir vēlme izsist cilvēku no līdzsvara, lai viņš nevarētu izmantot savu pagātnē iegūto pieredzi vai informāciju. Man liekas, ka ir skaisti, ka dators veido kaut ko, ko es nevarētu – es būtu izvēlējusies attēlot kaut ko, ko būtu pagātnē redzējusi, bet datoram nav ne kolektīvās apziņas, ne bezapziņas. Tas ir fascinējoši, ka nevelkas līdzi pieredzes. Tas ir kaut kas, kas nav uz zemes ieraugāms, atrodams.
– Tēli dīvainā kārtā tomēr atgādina dabas tēlus…
– Jā. Augam tomēr arī ir zināma uzstādīta programma. Skaidrs, ka tas rudenī nobirs, un lapas būs zaļā krāsā, un ka viņš īpašus pārsteigumus mums nesagādās. Augā ir kāda prognozētība. Iespējams, ka visu šo saišu dēļ kaut kāda ieprogrammētība vai programmējamība ir arī cilvēku attiecībās. Ir diezgan skaidrs, ka viņi gribēs komunicēt.
– Un kāda ir mākslinieka vieta visā šajā stāstā? Cik lielā mērā viņš, nomainot pērlītei krāsu, izmaina savu vēstījumu par pasauli?
– Mākslinieks, manuprāt, ir tukša stabule, caur kuru skan mūzika. Atkarībā, no kāda koka šī stabule ir taisīta, tāda mūzika arī no viņa nāk. Viņš pievieno kaut ko no saviem piedzīvojumiem, pārdzīvojumiem, savām traumām. Tas viss šeit ir attēlots. Mākslinieks ir skaista profesija – viņš ir jaunā radītājs un pārradītājs.
– Mākslinieks arī pēta – un pēc noteiktas programmas. Tāpat kā zinātnieks. Citi dati rada citas paradigmas, citas hipotēzes, cita veida rezultātus.
– Bet vispirms vispār ir lielās ilgas pētīt un parādīt. Un tad tu izdomā – ko. Ja tev šādas vēlmes nav. Man pašai ir aizraušanās ar šo lielo brīvību, plašumu – atklāt kaut ko, kas apkārtnē nav redzams. Tā ir garīgās dzīves refleksija. Mēs dzīvojam fiziskajā pasaulē un arī savā emocionālajā pasaulē, kur man pieder visa pasaule, kas transformējusies lielos baltos laukumos. Tā ir garīgās dzīves refleksija.
– Vai tas, ka punkti jūsu darbos ir savienoti, nenozīmē arī, ka cilvēkam vajag ne tikai brīvību un vientulību, bet arī otru cilvēku?
– Man pašai tas bija aktuāls jautājums – komunikācija starp draugiem, un kā mēs viens ar otru samainamies ar enerģiju un kļūstam tuvāki. Šī projekta fonā manā personīgajā dzīvē risinājās vētraini notikumi. Likās, ka neko vēl neesmu sākusi darīt, bet tad atklāju, ka dzīvē projekts jau ir aizsācies. Šajā laikā pēc piecpadsmit gadiem atgriezos tēva mājās un atjaunoju saites, kuras reiz gribēju pārgriezt. Izrādās, tās vienmēr bija palikušas, un tagad jāiet un jāmēģina saremontēt atpakaļ. Kontaktēties, kas dažkārt grūti. Tā nu sanāk, ka visus savus projektus pārbaudu dzīvē, un tad tie transformējas – darbos tie ir tikai kādi pieci procenti no tā, kas notiek manā personīgajā dzīvē. Tātad apakšā ir stāsts no manas personīgās dzīves – ierastas rokas kustības un doma: “Tas būs sarkans!“ Tā nu mani darbi ir dienasgrāmata, kur es ierakstu katru dienu. Sava veida rakstu darbi.
Rādīt/slēpt komentāra formu
Rīgas Dome
Valsts kultūrkapitāla fonds
